Pēc daudziem ārzemēs pavadītiem gadiem viņš ir atgriezies Latvijā, lai pievienotos Baltijas Biomateriālu ekselences centra projektam, pētītu un izstrādātu jaunus biomateriālus kaulaudu atjaunošanai, sejas, mutes un žokļa ķirurģijai, ortopēdijai un citām jomām. Viņš strādā Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centrā un ir RTU pasniedzējs.
Egoisma pārbaudījums
Zinātnē Kristaps Kļaviņš savos 35 gados vēl tiek uzskatīts par jauno zinātnieku. "Arī citās profesijās tā ir, bet zinātnē jo īpaši daudzas lietas nāk tikai ar uzkrātu pieredzi. Tikai pēc 40 vai 50 gadu vecuma kļūst saprotams, kā zinātnes sistēma strādā, līdz tam laikam notiek nepārtraukta zināšanu iegūšana, mācīšanās process. Teiksim, projektu rakstīšana – ir jāzina prasmes, kādu valodu izmantot, kā izteikties, kā sevi pārdot. To visu var iegūt, rakstot projektus vairākus gadus pēc kārtas," atzīst Kristaps. Viņš nenoliedz: jaunajiem jau 25 gados šķiet, ka "visu zini, visu saproti", bet tagad, paraugoties atpakaļ, pašam ir skaidrs, ka "esi bijis mazs, jauns un naivs". Kristaps smaida: "Tā ir gadsimtus veca parādība, ka jaunie zina visu, bet vecie neko nesaprot. Apgrozoties akadēmiķu aprindās, kļūst skaidrs, ka iedomībai nav pamata. Ar pieredzi, spēju ielikt lietas laika kontekstā pasaule ir saprotama labāk. Pēc 10 gadu prombūtnes, atgriežoties Latvijā, redzu, ka ir lietas, kas Latvijas zinātnē strādā citādi nekā rietumvalstīs, bet uz to jāraugās laika kontekstā, ņemot vērā to, kādiem laikiem mēs esam gājuši cauri, kad pēc Padomju Savienības perioda sistēma pilnīgi sabruka un viss bija jāsāk no jauna."
Ik pa laikam nāk atskārsme, ka kaut ko nezināji, – tas esot gluži kā tāds sava egoisma pārbaudījums. "Visu laiku tā kā pārliecinies – vai tiešām tas, ko zini, joprojām ir taisnība. Paraugāmies, kā funkcionē cilvēka organisms, – ir principi, kas darbojas un ko daba ir ielikusi, bet ir daudzas lietas, ko joprojām nezinām; varbūt esam ierobežoti ar tehnoloģijām, ar saprašanu, instrumentiem, ar kuriem strādājam. Tās fundamentālās lietas jau pastāv, mums tās tikai jāatklāj. Informācija mainās, un tas, kas bija pašsaprotams pirms 40 gadiem, pēkšņi vairs tāds nav," saka Kristaps.
Zinātnieki ļoti piesardzīgi lieto vārdus, saprotot, ka tos var vispārināt. Iespējams tāpēc dažkārt kautrējas vai negrib runāt ar sabiedrību, jo šajā jomā ir jābūt absolūtai pārliecībai par to, ko saki. Ja ir kaut mazākā šaubu ēna, pirmkārt, pašam nebūs pārliecības par sacīto, otrkārt, atradīsies kāds, kurš to apšaubīs.
Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centrā ar Marijas Sklodovskas-Kirī stipendijas atbalstu Kristaps Kļaviņš pēta metabolītus kā imūnmodulējošas piedevas biomateriāliem. Tās ir metabolisma jeb vielmaiņas izmaiņas, kad kaula reģenerācijai tiek ievietots implants: kā uz to reaģē organisms, kā imūnsistēma, vai veidojas nevēlamas reakcijas, piemēram, iekaisumi utt. Organisma imūnsistēmas reakcija uz implantētajiem biomateriāliem ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka ārstēšanas iznākumu. Kristapa izziņas lauciņš – vai savienojumus, kas rodas organisma šūnās vielmaiņas procesā, varētu iestrādāt biomateriālos, lai pacientiem kaulu reģenerācija ar implantmateriāliem būtu veiksmīgāka. Viņš pēta iespēju biomateriālos iestrādāt nevis medikamentus, kas, piemēram, veicina dzīšanu vai samazina iekaisuma riskus, bet gan vielas, ko saražo mūsu vielmaiņa un kas rada tādu pašu efektu.
Sveiki, es esmu Kristaps!
Pusaudža gados Kristaps nebūt nesapņoja par zinātni. Dzimis un audzis Rīteros, nelielā apdzīvotā vietā starp Koknesi un Pļaviņām, tradicionālā latviešu ģimenē, kur mamma un tētis ir strādnieki. "Ja paraugos atpakaļ, man vienmēr piemitis kritisks prāts, vecākiem bieži prasīju: "Kāpēc? Kāpēc ir varavīksne, kāpēc zibens, kāpēc ziemā ir auksti?" Kādā ceturtā klasē mājās uzgāju ķīmijas grāmatu – tēvs bija sācis mācīties ķīmiju, bet personisku iemeslu dēļ nepabeidza. Sāku šo grāmatu šķirstīt, un iepatikās. Ar ķīmiju var izskaidrot dabu visapkārt, kā uzvedas vielas, kādas ir to īpašības, reakcijas. Ķīmija var sistematizēt pasauli mums apkārt, salikt kopsakarības tā, lai tās veidotos sistemātiski. Kad skolā sākās ķīmijas stundas, es jau zināju periodisko tabulu, mācēju rakstīt reakcijas," atceras Kristaps. Viņam padevās arī bioloģija un fizika. Valodas gan ne, jo tās ir jāmācās, tur nevar izsecināt, ka A + B = C.
Kristaps ir pateicīgs savai Kokneses vidusskolas ķīmijas skolotājai Ludmilai Čudarānei, kura palīdzējusi sagatavoties ķīmijas olimpiādēm, atbalstījusi mācību procesā un ieguldījusi papildu darbu, lai jaunajam puisim ķīmija iepatiktos vēl vairāk. Kad pienāca turpmāko studiju izvēles laiks 2004. gadā, Kristaps sapratis – pieprasītāko profesiju ziņā topā joprojām ir juristi un uzņēmēji, vēl arī sabiedrisko attiecību speciālisti. "Sapratu – nav jāskatās, kur ir nauda, bet gan, kur ir joma, kas patīk. Principā, ja dari to, kas patīk, un dari labi, tad arī nauda uzradīsies. Pieteicos gan uz biologiem, gan ķīmiķiem Latvijas Universitātē. Tiku ķīmiķos – ieguvu bakalaura grādu, tad maģistru. Tad pieņēmu lēmumu doties studēt doktorantūrā uz ārzemēm," atklāj Kristaps.
Viņš neslēpj – vēl bakalaura studiju laikos bijis pārliecināts, ka nekad nebrauks studēt uz citu valsti. "Bet tad piezagās doma – jāpamēģina! Vai es to varu? Jau bakalaura studiju laikā strādāju savā sfērā, sāku Latvijas Organiskās sintēzes institūtā kā laboratorijas asistents. Tad pastrādāju uzņēmumā Grindex, Kvalitātes kontroles nodaļas laboratorijā, vēl arī zinātniskā institūta BIOR laboratorijā. Biju uzkrājis zināmu pieredzi. Latvijā daudzmaz zināju, kas šajā lauciņā notiek, un nodomāju, ka apvārsnis jāpaplašina."
Kristaps atradis sev interesējošās augstskolas Eiropā – Norvēģijā, Austrijā, Beļģijā. Izsūtījis kādus 20 vai 30 e-pastus, "spamojis", kā pats tagad smej. Sak: "Sveiki, es esmu Kristaps, ļoti gudrs, gribu tikt doktorantūrā..." Bet neatlaidība un arī mazliet nekaunības nostrādāja. Kristaps stāsta: "Nav jābaidās izskatīties muļķīgam, nav jābaidās, ko par mani padomās. Varbūt kāds no tiem profesoriem, kam rakstīju, tiešām saķēra galvu, bet viena no viņiem universitātē Vīnē, Austrijā, atbildēja. Vēlāk runāju ar savu doktora darba vadītāju, prasīju, kas tieši toreiz nostrādāja. Izrādās, tajā brīdī viņi veidoja laboratoriju, kurā nodarbosies ar metabolītu mērījumiem, un meklēja kādu, kuram ir pieredze darbam laboratorijā. Paskatījušies manu CV un nosprieduši, ka mani nebūs jāapmāca. Ārzemēs jau maģistra studenti nestrādā, viņiem nav reālas pieredzes laboratorijā. Varbūt tas ir tas mūsu Latvijas spožums un posts, ka jaunajiem cilvēkiem paralēli studijām ir iespējas strādāt, iegūt pieredzi. Mums ir citādi strukturētas studiju programmas, tās nav tik blīvas. Tie, kuri ir zinātnē, daudzi jau strādā savā profesijā, tas dod pienesumu pieredzei, kas vēlāk noder un ārzemēs tiek novērtēta."
Pārslēgšanās domāšanā
Austrijā Kristaps Kļaviņš pavadīja 10 gadu. Viņa doktorantūras darbs bija saistīts ar apjomīgu biotehnoloģiju projektu, kur bija iesaistīts daudz Austrijas kompāniju un universitāšu. Sadarbojušies ar dažādiem partneriem, ik pēc sešiem mēnešiem notikušas tikšanās dažādās Austrijas pilsētās. Tad Kristaps iepazinies ar kādas kompānijas pārstāvjiem Insbrukā, šī kompānija nodarbojas ar metabolītu mērījumiem. Doktorantūras ietvaros jaunais zinātnieks paguvis pusgadu paviesoties ASV Džordžijas štatā un sapratis, ka uz Ameriku pārcelties negrib, šīs valsts dzīves modelis tomēr nav saistošs un Eiropa ar tās kultūru tomēr ir tuvāka. Bet pieredze bijusi laba, arī paziņas iegūti. Doktorantūras laiks tuvojies noslēgumam, un Kristaps nosūtījis e-pastu minētajai Insbrukas kompānijai ar jautājumu par darba iespējām. Atbilde: iespēju nav, bet viņi padomāšot. Un pēc pusgada Kristaps saņēma piedāvājumu.
2014. gada sākumā viņš veiksmīgi aizstāvēja doktora darbu un jau aprīlī sāka strādāt Insbrukas kompānijā Biocrates. "Interesanti, ka doktorantūrā mums bija visai plašas iespējas izpausties darbā laboratorijā, savukārt šai kompānijā izaicinājums – plaši jāizstrādā viena metode, bet tā ir "jāsapako" vienā kastē, kuru nosūtīt klientiem, lai viņi to var paņemt un pielietot. Sarežģīto izstrādes procesu jāmāk vienkāršot tā, lai cilvēks ar minimālu treniņu to varētu izmantot. Analoģija varētu būt – jums ir jāizstrādā jaunais iPhone. Tehnoloģija, domāšanas process ir ļoti sarežģīts, bet tas jāpasniedz tik vienkārši, lai cilvēks savu telefonu var izņemt no kastes un uzreiz sākt ar to strādāt," Kristaps klāsta.
Austrijas laiku viņš saista ar savu vēlmi mācīties, paplašināt redzesloku. Paralēli iesaistījies projektos par biomarķieru meklēšanu – metabolītus nomēra cilvēkiem ar konkrētu saslimšanu, piemēram, krūts vai plaušu audzēju, un tos salīdzina ar veseliem cilvēkiem. Uzdevums ir atrast vielas jeb marķierus, kas slimības gaitā mainās. Respektīvi, ja asins paraugā varam šīs izmaiņas nomērīt, varam slimību diagnosticēt. Vēl gan šie pētījumi ir agrīnā stadijā, bet tas, kas šajā procesā aizrāva jauno zinātnieku, bija apziņa, ka šie pētījumi var mainīt cilvēku dzīvi, ka tiem ir reāla pievienotā vērtība. Tā var palīdzēt cilvēkiem! "Te sākās mazliet pārslēgšanās manā domāšanā – ka šī nav tikai analītiskā ķīmija un mērījumi, bet tam, ko es mēru, iegūtais rezultāts spēj izskaidrot bioloģiskos procesus," paskaidro Kristaps.
2016. gadā pasaulē nāca Kristapa dēls Gustavs – kopā ar sievu viņi tolaik dzīvojuši Insbrukā: "Skaista pilsēta, katru nedēļu gājām pārgājienā kalnos. Bet satiksme ar Latviju nebija tik raita. Prātojām, ka būtu labi pārcelties uz Vīni. Tur viens no vadošajiem molekulārās bioloģijas institūtiem CeMM sāka veidot jaunu laboratoriju un sāka savā centrā attīstīt metabolikas virzienus. Viņi meklēja kādu, kurš to var darīt. Amatam pieteicos, to veiksmīgi ieguvu, un 2017. gada aprīlī ar ģimeni pārcēlāmies uz Vīni. Šai centrā jau man bija tuva saskare ar bioloģiju – iespēja pētīt slimības, to procesus jau molekulārā līmenī un saprast slimību mehānismus, piemēram, kas notiek, kad šūnas kļūst par vēža šūnām. Šīs metodes veiksmīgi ieviesām, pielietojām tās dažādos pētniecības projektos. Mēs bijām maza komanda, sākām no nulles. Tur mana interese par bioloģiju kļuva tikai spēcīgāka, meklējot atbildes uz fundamentāliem jautājumiem par slimībām."
Pārcelšanās atpakaļ uz dzīvi Latvijā bija uz apstākļu kopumu balstīts lēmums. Darbs Vīnē Kristapam paticis – tā bija tā saucamā servisa zinātne, bet: "Radās vēlme atrast, paņemt tādu "smagu" tēmu, ko pats varētu izpētīt. Tas nozīmētu mainīt darba vietu. Un kāpēc gan tādu nemeklēt Latvijā?! Sāku meklēt iespējas šeit."
Tā Kristaps Kļaviņš nonācis RTU pie Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes dekāna Māra Turka. Caur viņu – pie profesora Jāņa Loča Baltijas Biomateriālu ekselences centrā, kas ir vērienīgs zinātniskās kapacitātes paaugstināšanas projekts, tas nodrošina pilnu biomateriālu attīstības ciklu no idejas laboratorijā līdz klīniskam pielietojumam un stiprina biomateriālu nozari reģionā.
Ir pagājis pusgads, kopš zinātnieks strādā klasiskajā pētniecībā, un viņš neslēpj ambīcijas: '"Ir jāturpina attīstīties. Ir daudz ideju no zinātniskā viedokļa, kuras ir pietiekami ambiciozas, un tām ir jāatrod finansējums, jāraksta projekta pieteikumi. Tas varbūt ir tas zinātnes skaistums un posts, ka nevar balstīties uz pagātnes lauku, – ja šodien ir labi, arī rīt būs labi. Zinātnē vakardienas uzvaras nenozīmē, ka vinnēsim rītdienas kaujas."