Pārmaiņas tabulās
''Man šķiet, ka šī krīze nedaudz pārbīdīs pozīcijas tabulās un arī liks uz daudzām lietām mainīt skatījumu. Īpaši tas attiecas uz to, kā attiekties pret ES vidējiem rādītājiem. Krīzes efektu pastiprinās arī Lielbritānijas izstāšanās no ES. Tas viss iekļaus arī jautājumu, kuras valstis būs uzskatāmas par tām, kuras jāatbalsta,'' potenciālo situācijas attīstību vērtē SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis un atgādina: līdz šim ir bijusi spēcīga pārliecība par to, ka tieši Centrālās un Austrumeiropas valstis ir tās, kurām pienākas vairāk. ''Kovidkrīze būs spēcīgi iedragājusi dienvidu ekonomisko veselību, un paies ilgs laiks, līdz Dienvideiropa atkopsies, jo, lai arī parādās risinājumi cīņai ar Covid-19, tas, visticamāk, joprojām būs ekonomiku kavējošs apstāklis,'' secina Gašpuitis.
Arī bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš pieļauj iespēju, ka pandēmija varētu bremzēt labklājības izlīdzināšanos ES, taču vienlaikus vērš uzmanību uz to, ka dažādi konverģences procesi ES jau iepriekšējos desmit gados bija kļuvuši lēnāki un par Covid-19 krīzes ilgtermiņa sekām pagaidām ir pāragri runāt. Viņš atgādina, ka šī gada trešais ceturksnis labi parādīja, ka straujākais iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums bija valstīs, kur otrajā ceturksnī bija lielākais kritums. ''To redzējām arī Baltijas valstīs. Tādēļ domāju, ka līdz 2021. gada beigām sākotnēji šķietamās plaisas būs lielā mērā izzudušas,'' secina ekonomists. Taču, viņaprāt, tas gan nenozīmē, ka Covid-19 pandēmijai nebūs ilgtermiņa ietekmes uz ienākumu līmeņu atšķirībām. Covid-19 ir būtiski paātrinājis ekonomikas transformācijas procesus, piemēram, digitālizāciju un e-komerciju, bet valstu gatavība šīm pārmaiņām ir ļoti atšķirīga, vērtē Āboliņš.
Parādu skavās
Bankas Citadele tautsaimniecības eksperts norāda uz lielo parādu nastu, kas valstīm radusies, glābjot savas ekonomikas no krituma. Kā piemēru viņš min Itāliju, kuras parāds pēc krīzes varētu sasniegt pat 160% no IKP. Tas varētu vēl vairāk bremzēt jau tā ne pārāk strauji augošo Eiropas dienvidu ekonomiku, uzskata Āboliņš.
Salīdzinājumam – iepriekšējos gados Itālijas valdības parāds atradās pie 130% atzīmes pret IKP, un jau tad tika uzskatīts, ka tas ir ļoti augsts.
Turklāt vienlaikus tika norādīts, ka pati saviem spēkiem bez Eiropas Centrālās bankas atbalsta pasākumiem valdības obligāciju uzpirkšanā Itālija savas saistības ar finansiāli ilgtspējīgiem nosacījumiem nemaz nevarētu pārfinansēt. Arī citās ES dienvidu valstīs, izņemot Maltu un Slovēniju, situācija nav pārāk iepriecinoša, radot bažas par to, kas notiktu brīdī, ja finanšu tirgu konjunktūra mainītos un aizņemšanās kļūtu dārgāka. ''Parādi ir tā lieta, kas kādā mirklī var kļūt par milzīgu katastrofu. Bet laiks, kad tas var īstenoties, ir tikpat gūti nosakāms kā kovida parādīšanās. Tas būs blakus apstāklis kādām politiskām kolīzijām, jo centrālās bankas darīs un būs spiestas darīt visu, lai tie radītu pēc iespējas mazāk galvassāpes. Kā no tā izkļūt, nezina neviens. Tāpēc primāri tiks diskutēts par to, kā veicināt izaugsmi un atdzīvināt inflāciju,» situācijas attīstību vērtē Gašpuitis. Viņaprāt, spiediens uz politiķiem kļūs arvien lielāks, īpaši valstīs, kur līmeņi jau tā ir augsti, bet izaugsme buksē un nepieciešamas daudzas ārkārtīgi nepopulāras reformas un pasākumi. Tā kā šādu pasākumu veikšana ir sarežģīta un nepopulāra, valstis, kā Itālija, turpinās stagnēt, uzskata SEB bankas ekonomists.
Nedaudz optimistiskāk notiekošo pagaidām traktē Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš. Viņš teic, ka pandēmijas laikā parādu pret IKP attiecība ir augusi, bet tas vēl nenozīmē, ka parāda apkalpošanas izmaksas ir kļuvušas par smagāku slogu, varētu būt pat otrādi. Piemēram, Itālijas desmitgadīgo parādzīmju ienesīgums ir samazinājies līdz rekordzemam līmenim jeb apmēram līdz 0,5% gadā. ''Tas gan nenozīmē, ka parādi vispār nav problēma. Tām valstīm, kuru saistību nasta ir īpaši liela, kā Itālijai, ir jābūt piesardzīgākām ar ekonomikas atbalsta pasākumiem, kas var nozīmēt augstāku bankrotu līmeni tās uzņēmumu starpā un lielāku kaitējumu ekonomikas potenciālam. Turklāt neviens nevar garantēt, ka tik zemas parādu apkalpošanas izmaksas saglabāsies mūžīgi,'' teic Strautiņš.
Strauji krīt, pēc tam kāpj
Luminor eksperts skaidro, ka ekonomikas lejupslīdes dziļumu dažādās ES valstīs šogad noteicis tūrisma īpatsvars to ekonomikā, bet šīs nozares krīze ir pārejoša parādība. ''Tūrismā negatīva ietekme vēl būs jūtama arī 2021. gada sezonā, bet turpmākie gadi varētu būt ļoti labi, jo cilvēki vēlēsies atgūt iepriekšējos divos gados zaudēto, un naudas daudzums banku kontos ir pieaudzis,'' situāciju izklāsta Strautiņš. Pēc viņa domām, Eiropas dienvidu zemes 2021. gadā gūs īslaicīgu labumu no tūrisma atkopšanās, bet to ilglaicīgās perspektīvas ir neskaidras. ''Kā atskaites punktu ņemot 2019. gadu, straujāko attīstību sagaidu tajās ES valstīs, kurās ekonomika attīstījās dinamiski jau pirms pandēmijas. Tās ir Centrāleiropas un Baltijas valstis, kuru ekonomikas ir konverģences procesā, un tās pārvar savu vēsturisko atpalicību no Rietumeiropas. Šī reģiona zemo izmaksu vilināti, šeit ražošanu sāk uzņēmumi no bagātākajām valstīm, un zemās izmaksas sniedz priekšrocības vietējiem uzņēmumiem, kuri palielina eksporta tirgus daļu pasaulē,'' uzsver Strautiņš. Viņaprāt, rēķinot attiecībā pret 2020. gada līmeni, straujš kāpums laikā līdz 2022. gadam būs valstīm, kurās šogad bijis liels kritums. Arī pēc Āboliņa domām, tuvākā gada laikā straujākie kāpumi gaidāmi valstīs, kur šogad bija lielākie kritumi. Tāpat būtisks faktors tuvāko gadu izaugsmē varētu būt ES ekonomikas Atjaunošanas fondam.
Ieguvēji te varētu būt Austrumeiropa un Baltija, kam joprojām ir arī pietiekami liels konverģences potenciāls, uzskata ekonomists.
Ja runājam par Eiropas valstīm, kas šogad piedzīvojušas vislielākos ekonomiskos zigzagus, noteikti jāpiemin Francija. Tās IKP gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pagājušajā gadā piedzīvoja kritumu par 18,9%. Tikmēr nākamie trīs mēneši valstij pagāja ļoti straujas atgūšanās zīmē. Ceturkšņa ietvaros ekonomika auga par iespaidīgiem 18,7%, tādējādi ļaujot atgūt lielāko daļu no tā, kas tika zaudēts pavasarī. Kopumā gada trešajā ceturksnī eirozonas otrā lielākā ekonomika pret atbilstošu laika periodu pērn bija zaudējusi piecreiz mazāk nekā gada otrajā ceturksnī, IKP krītoties vien par 3,9%. Parastos apstākļos tas būtu ļoti daudz, taču šoreiz liecina, ka valsts tautsaimniecībai ir visai straujš atlabšanas potenciāls, par spīti dažādām strukturālajām problēmām, piemēram, smagnējam darba tirgum. Uz kopējā Eiropas fona ekonomikas dinamikas ziņā ļoti pozitīvi izceļas arī Lietuva, kura šā gada trešo ceturksni noslēgusi ar 0,1% kāpumu salīdzinājumā ar šo periodu pērn.