"Produktivitāte ir viens no ekonomikas jēdzieniem, kas mūsdienās kļuvis par fundamentālu terminu, ar kura palīdzību tiek mērīts, cik dzīvotspējīga un ilgtspējīga ir ekonomika. Ja iekšzemes kopprodukta apjoms parāda, cik konkrētā sabiedrība spēj vispār saražot preces un pakalpojumus, tad produktivitāte parāda, cik nopelnām no vienas saražotās vienības – cik daudz ienākumu ģenerējam no vienas cilvēka darba stundas. Mūsu situācija šobrīd ir tāda, ka faktiski nostrādāto stundu skaits Latvijā summāri kopš 2005. gada ir samazinājies, bet produktivitāte augusi, un tas nozīmē, ka katrs darbinieks vienā stundā saražo vairāk. Šobrīd strādājam mazāk, bet strādājam produktīvāk," pauž Latvijas Universitātes (LU) Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns profesors Gundars Bērziņš.
Pēc viņa stāstītā, vērtējot produktivitātes rādītāju pieauguma tendences Ziemeļeiropas valstu vidū, Latvija šobrīd kopumā ir gana augstā līmenī. "Taču mums arī nemaz nav citas izejas, jo iedzīvotāju un līdz ar to arī darbinieku skaits krīt straujāk nekā visiem citiem. Lai kaut kā turētos, mums jānodrošina produktivitātes pieaugums. Taču, lai arī kopumā produktivitātes rādītāji Latvijā pieaug, tas vēl neļauj apgalvot, ka mums ir labi ar ekonomiku," norāda profesors.
Jāseko pasaules tendencēm
Lai īstenotu mērķi paaugstināt produktivitātes rādītājus kopumā, Latvijā svarīgi primāri veicināt to nozaru attīstību, kurās arī pasaules līmenī ir augstākie produktivitātes vidējie rādītāji. "Globāli ir nozares, kurās jau tradicionāli rada augstu pievienoto vērtību, piemēram, farmācijā un autorūpniecībā. Valstīs, kurās ir plaši attīstītas šīs nozares, automātiski ir augstāki vidējie produktivitātes rādītāji," norāda G. Bērziņš, piebilstot, ka
Latvijā lielākā daļa cilvēku strādā nozarēs, kurās ir zema produktivitāte visā pasaulē, piemēram, tekstilrūpniecība, kokrūpniecība.
"Tāda ir mūsu ekonomikas struktūra – vērsta pārsvarā uz nozarēm, kurās ir zema produktivitāte. Būtiski saprast – ja uzņēmuma ieņēmumi gadā uz vienu darbinieku, piemēram, ir 20 tūkstoši eiro, tad algā vairāk nekā 10 tūkstošus gadā uzņēmējs nevar atļauties maksāt, kas ir mazāk nekā 1000 eiro mēnesī.
Nevaram cerēt uz lielām algām uzņēmumos, kuros ir zems apgrozījums uz vienu darbinieku. Ja gribam celt vidējās algas, ir jāceļ produktivitāte.
Savukārt, lai būtu liels apgrozījums uz vienu darbinieku, jāražo produkts ar augstu pievienoto vērtību. Tas nozīmē, ka katram darbiniekam sava darba rezultātam ir jāspēj pievienot daudz augstāku pievienoto vērtību, lai produkta vai pakalpojuma gala cena būtu augstāka," skaidro profesors.
Industrijas ir dažādas savā būtībā un līdz ar to tikpat dažāda ir to brieduma pakāpe, savukārt norāda Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretārs Ēriks Eglītis. "Piemēram, Latvijas kokrūpniecības nozares produktivitāte ir tuvu Eiropas līmenim, kamēr IT nozarē (lai gan esam ļoti lepni, ka spējam saražot jaunu, inovatīvu produktu) patiesībā produktivitātes ziņā no Eiropas vidējā rādītāja atpaliekam vairāk nekā kokrūpniecībā. Līdz ar to jāanalizē iemesli, kāpēc vienā vai otrā nozarē produktivitātes rādītāji ir salīdzinoši zemi, un jāsaprot, kas būtu jādara, lai situāciju uzlabotu. 2004. gadā, kad Latvija pievienojās ES, mūsu produktivitāte bija tikai 23,9% no ES vidējā līmeņa, kopš tā laika kopīgiem spēkiem esam spēruši lielu soli uz priekšu – 2017. gadā produktivitāte Latvijā bija 46,3% no ES vidējā līmeņa. Lai turpinātu uzņemto kursu, EM rīcības plānā esam noteikuši konkrētus veicamos pasākumus, tajā skaitā definējuši, ka līdz 2020. gadam produktivitātes rādītājs jāpalielina līdz 52%," viņš akcentē.
Instrumenti attīstībai
Ē. Eglītis stāsta, ka EM īsteno virkni aktivitāšu, lai rosinātu uzņēmējus vairāk saražotās produkcijas un pakalpojumu eksportēt, kā arī biznesa attīstību sekmēt, investējot gan cilvēkkapitālā, gan arī inovatīvos produktos un pakalpojumos. "Šā gada augustā tika parakstīta deklarācija par sadarbību produktivitātes un konkurētspējas analīzes jomā starp LU un Latvijas Produktivitātes un efektivitātes attīstības un konkurētspējas forumu, kuras mērķis ir izmantot LU intelektuālo spēku. Reizi gadā plānojam organizēt starptautisku konferenci par šo tēmu, kurā pārrunāsim sasniegto un turpmāk darāmo. Tāpat ir iecerēts reizi gadā sagatavot Produktivitātes ziņojumu, kurā tiks apkopoti dati par sasniegtajiem rezultātiem, kā arī iekļautas rekomendācijas par turpmāk nepieciešamajiem uzlabojumiem un papildinājumiem šajā jomā," stāsta EM valsts sekretārs.
Arī G. Bērziņš kā galvenos attīstības un konkurētspējas paaugstināšanas faktorus min nepieciešamību uzņēmējiem būtiski palielināt produktu un pakalpojumu eksporta īpatsvaru kopējā apgrozījumā. Vienlaikus viņš rosina uzņēmējus daudz vairāk līdzekļu ieguldīt izpētē un attīstībā, kā arī inovācijās. Kā īpaši svarīgu faktoru profesors uzsver nepieciešamību Latvijas uzņēmējiem pakāpties augstāk globālajās piegādes ķēdēs. "Vienkārši sakot – mēs šobrīd daudzos gadījumos ārējos tirgos savu produkciju pārdodam "piegādātāju piegādātāju piegādātājiem". Loģiski, ka līdz ar to arī cena, ko mūsu uzņēmēji saņem par savu preci, ir krietni zemāka nekā tā, ko samaksā gala pircējs. Kamēr nespēsim pakāpties augstāk piegādātāju ķēdēs, negūsim lielāku cenu par savu produktu, kas arī ietekmē produktivitātes līmeni," akcentē profesors.
Viņam piekrīt arī Ē. Eglītis, vienlaikus norādot: "Šajās ķēdēs mēs vairs neesam bāzes līmenī, taču vēl neesam arī gana tuvu augšējam līmenim, tādēļ vēl ir, kur strādāt. Tomēr mums jau tagad metālapstrādes jomā ir uzņēmumi, kas ražo un piegādā augstas precizitātes komponentes pasaulē ļoti labi zināmiem ražotājiem. Un šie uzņēmumi jau ir ļoti tuvu piegāžu ķēdes augšgalam. Gan jāpiebilst – kad vēlies nopietni konkurēt globālajās piegādes ķēdēs, tev jānodrošina vai nu liels preču apjoms, vai jāspēj piedāvāt unikālu produktu, kā arī nodrošināt īpašu pieeju un elastību pasūtījumu izpildē. Lielu apjomu ziņā Ķīnu vai Indiju mūsu uzņēmējiem būtu ļoti grūti pārspēt. Tāpēc mums atliek tikai unikalitāte."
Viņš gan atzīst, ka atrast šādas specifiskas nišas nav viegli, tādēļ šajā procesā jābūt ciešai sadarbībai starp uzņēmējiem un valsti. "Protams, uzņēmējam jābūt gatavam investēt cilvēkkapitālā, lai darbiniekiem ir kompetences produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanai. Savukārt valstij ir jārada interesanta vide, lai uzņēmējam būtu iespēja savus darbiniekus apmācīt. Ar to domāju, piemēram, iespēju uzņēmējiem uz noteiktu laiku Latvijā piesaistīt attiecīgu jomu augsta līmeņa speciālistus no ārvalstīm, kuri apmācītu vietējos cilvēkus, nodrošinātu zināšanu pārnesi. Vienlaikus arī darba ņēmējiem ir svarīgi domāt ilgtermiņā un apzināties nepieciešamību gan paaugstināt esošo zināšanu līmeni, gan pārkvalificēties, lai nākotnē saglabātu savu konkurētspēju. Un šis jau atkal ir valsts uzdevums – radīt tādus apstākļus uzņēmējdarbības vidē, kas rosina gan uzņēmējus, gan darba ņēmējus domāt ilgtermiņā, rēķinoties ar stabilitāti," rezumē Ē. Eglītis.
trusis nejaukais