Latvijas uzņēmējdarbības konkurētspēju sekmēs produktivitātes paaugstināšana, augsta preču un pakalpojumu pievienotā vērtība, kā arī spēja veiksmīgi darboties eksporta tirgos, Ekonomikas ministrijas (EM) rīkotajā diskusijā Radi Latvijā! Konkurē pasaulē atzina EM valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko, piebilstot, ka produktivitāti nevarēs sekmēt valsts, vienkārši grozot likumus. "To veic uzņēmēji, nevis ierēdņi," viņš norādīja.
Jāprecizē definīcija
"No vienas puses, tas ir pamats, uz kura gribam balstīt izaugsmi. Taču ir būtiski skaidri saprast, vai ar produktivitāti saprotam nostrādāto stundu skaita palielināšanu, efektīvāku ražošanu vai arī spēju pārdot dārgāk savu saražoto produktu. Ja par pamatu ņemam pēdējo,
ir skaidrs, ka Latvijas tirgus mūsu uzņēmējiem ir par mazu un attiecīgi ir jādomā par nākamo virzienu – eksportu,
kas ir vienīgais veids, kā saražoto pārdot vairāk un, iespējams, dārgāk," pauda R. Aleksejenko, piebilzdams, ka šeit nozīmīga ir EM loma – kā veicināt uzņēmējus domāt par iekļūšanu eksporta tirgos, vairāk koncentrējoties uz lielāku ieņēmumu gūšanu – pārdot vairāk un dārgāk –, un mazināt akcentu uz ražošanas izmaksu minimizēšanu.
Latvijas kokrūpniecības nozare produktivitātes ziņā ir 80% līmenī no ES vidējā rādītāja, taču dati liecina, ka šo rādītāju nodrošina 20–30% no kopējā nozares uzņēmumu skaita, pauda Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss. "Produktivitāte ir termins, kas nodrošina konkurētspēju ilgtermiņā, – ja būsi dārgāks, ar laiku nespēsi normāli konkurēt. Protams, mēs varam nopirkt visefektīvākās un modernākās tehnoloģijas, tādējādi ģenerēsim lielas summas, produktivitāte būs milzīga, taču tautsaimniecībai no tā labums būs neliels," viņš uzskata.
Pēc K. Klausa paustā, Latvijas labklājībā ir svarīga ne tikai uzņēmumu produktivitāte. "Būtiski ir arī tas, cik ātri uzbriedīsim un augsim kopumā. Kad esi tik liels uzņēmums kā Latvijas finieris, tu nosacīti apaudz ar daudziem mazākiem uzņēmumiem, kas rada produktus vai pakalpojumus tavam uzņēmumam, un tas ģenerē papildu naudu ekonomikā. Tajā pašā laikā pats Latvijas finieris varbūt nemaz nebūs visproduktīvākais," skaidroja K. Klauss.
Uzņēmuma Madara Cosmetics (MC) līdzīpašnieks un valdes loceklis Uldis Iltners atzina, ka, salīdzinot ar tiešajiem konkurentiem Eiropā, rēķinot apgrozījumu pret darbinieku skaitu, MC šis rādītājs ir divreiz zemāks nekā līdzīgam uzņēmumam Vācijā. "Tajā pašā laikā peļņas rādītāju ziņā ne ar ko neatpaliekam no konkurenta Vācijā. Līdz ar to produktivitāte tomēr nav tieši saistāma ar uzņēmuma konkurētspēju – varam būt konkurētspējīgi arī šobrīd," pauda U. Iltners, piebilstot, ka no 130 uzņēmuma darbiniekiem tikai divdesmit ir nodarbināti tieši ražošanas procesā.
"Tieši produkcijas ražošanā mums iesaistīti tikai 15% darbinieku, pārējie strādā, lai produktiem pievienotu vērtību. Tāpēc arī neuztraucamies, ka esam mazāk produktīvi nekā Vācijas konkurents, jo tāpat spējam ar to efektīvi konkurēt tajā pašā Vācijā," akcentēja uzņēmējs, piebilstot, ka strauji augošam uzņēmumam produktivitātes rādītāju savā ziņā ir pat nelietderīgi vērtēt un salīdzināt ar citiem, jo augošie uzņēmumi šodien strādā, orientēdamies uz nākotnes mērķiem. "Mēs šodien strādājam pēc principa, lai mums būtu augstas kvalitātes produkti, ko varam pārdot Eiropā maksimāli dārgi. Diezgan loģiski – lai to izdarītu, mums ir vairāk jāiztērē, jāiegulda šā mērķa sasniegšanai nekā daudziem konkurentiem," uzskata U. Iltners.
Ķieģelis pret flīzi
Vērtējot produktivitātes nozīmi valsts ekonomikas attīstībā, uzņēmējs arī norādīja uz konkrētu piemēru, kā vienas izejvielas divi dažādi gala produkti ietekmē nepieciešamību uzņēmumam domāt par darbības efektivizēšanu un produktivitātes celšanu: "Ir pamata izejviela – māls. Viens ražo ķieģeli un pārdod par vienu eiro, bet otrs – īpaša dizaina flīzi par 1000 eiro. Tajā pašā laikā abiem šiem produktiem ražošanas izmaksas ir 80 centu par vienību. Skaidrs, ka ķieģeļa ražotājam būs jārēķina un jāmeklē, kā atrast efektivitāti, lai samazinātu pašizmaksu. Flīzes ražotājam tas būs mazsvarīgi – jo tas ir produkts ar daudz augstāku pievienoto vērtību un attiecīgi lielāku pārdošanas cenu, kur pašizmaksai būs daudz mazāka nozīme."
Vērtējot iespējas paaugstināt darba ražīguma rādītājus, bankas Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš atgādināja, ka jau pašlaik ir daudz uzņēmumu, kuri ir uz ražīguma maksimālās robežas un strauji to vairs nevar kāpināt. "Tā kā tie ir ražīgi – tie spēj arī maksāt vairāk par vidējo atalgojumu, un darbaspēks pamazām pārcelsies uz šiem labāk maksājošajiem uzņēmumiem. Tajā pašā laikā augstā ražīguma zona pamazām izplatīsies visā valsts ekonomikā. Ražīgie strauju lēcienu vairs neuztaisīs, savukārt zemākajiem vēl ir iespēja uzlabot savus rādītājus," viņš skaidroja.
Runājot par veidu, kā valsts varētu sniegt atbalstu uzņēmējdarbības attīstībai, K. Klauss akcentēja izteikti lielo valsts labvēlību pret mazajiem uzņēmumiem, savukārt lielajiem nākas pašiem cīnīties.
"Vispārējā mīlestība pret mazo un nevarīgo – te ir runa par nodokļu politiku. Protams, mikrouzņēmumu nodokļa režīms ļauj būt legālam, bet kopumā šādi mēs aizstāvam vājo, pārvēršam ekonomiku par sistēmu, kur lielākā daļa ir vājo, kur lielajiem jāsamet, lai vājajiem palīdzētu. Taču, manuprāt, tikpat ir jāmīl arī vidējie, lielie un stiprie, lai tie dzītu augšā rādītājus," uzskata K. Klauss.
U. Iltners atgādināja, ka ikkatrs uzņēmums ir atšķirīgs un katrs pats ir izveidojis savu konkurētspējas faktoru kopumu, kas nereti atšķiras pat vienas nozares uzņēmumu ietvaros. "Valsts nevar dot vienotus rīkus nozarei kopumā, bet veidot valsts stabilitāti, tēlu. Un īpaši svarīgs ir pastāvīgums – ja ir kas nolemts, tad to arī dara 5–10 gadus. Uzņēmēji no valsts sagaida ilgtermiņa stabilitāti," viņš pauda.
R. Aleksejenko solīja, ka EM centīšoties panākt, lai lielāku atbalstu eksporta veicināšanai varētu saņemt ne tikai mazie, bet arī lielie uzņēmumi. "Skaidrs, ka tam nevarēs izmantot ES fondu līdzekļus, tāpēc šiem mērķiem būs nepieciešams paredzēt finansējumu no valsts budžeta. Tāpat arī tuvākajos divos trijos gados nebūs iespējams saņemt tikpat lielu atbalstu investīcijām tehnoloģijās, kā tas bijis līdz šim, tomēr atbalstu ieguldījumiem jaunradē, inovācijās, jaunos produktos varēsim sniegt," prognozēja EM pārstāvis, vienlaikus atgādinot, ka tuvākajā laikā visaktuālākais problēmjautājums būs cilvēkresursu – kvalificētu darbinieku – trūkums, kas attiecīgi jārisina.
Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts Jānis Hermanis, runājot par situāciju ar darbaspēku, sacīja, ka būtisks rādītājs ir tas, kādas ir konkrētā uzņēmuma maksātās algas un samaksātie nodokļi. Tas netieši parāda atalgojuma līmeni uzņēmumā. "Labs darba devējs ir tas, kurš rada nevis vienkārši daudz darba vietu, bet gan labi atalgotas darba vietas un investē tehnoloģijās, efektivizē biznesa procesus. Piemēram, dāņi atsakās no mazāk ienesīgiem biznesa veidiem un nepārdzīvo, ka tie pārceļas uz citām valstīm, jo paši koncentrējas uz augstākas pievienotās vērtības biznesu," akcentēja J. Hermanis.