Abi kopā pirms 23 gadiem nodibināja SIA Baltu rotas. Uzņēmējdarbības pamatā ir seno baltu rotu kopiju veidošana, senās zīmes un simboli mūsdienu rotās, kā arī dizaina rotu kolekcijas. Pamazām attīstoties, Baltu rotas pierādījušas sevi šai tirgus jomā, veiksmīgi darbojoties gan Latvijā, gan piedaloties starptautiskos pasākumos. Rotkaļu darbi tiek pasūtīti arī, lai reprezentētu mūsu valsti un pasniegtu dāvanas augstiem Latvijas viesiem.
2014. gadā Baltu rotas saņēma Siguldas novada pašvaldības apbalvojumu Gada uzņēmums 2014 nominācijā Straujāk augošais ražošanas uzņēmums mazo un vidējo uzņēmumu kategorijā, savukārt pērn uzvarēja Siguldas novada uzņēmēju gada balvas nominācijā Novada mecenāts. "Mūsu izaugsme nenotiek straujiem lēcieniem, tā ir lēna, bet pamatīga," teic uzņēmuma Baltu rotas direktore, Initas un Vitauta vecākā meita Ieva Straupe-Lūse.
Fabrikā nekad nestrādās!
Inita un Vitauts Straupes savulaik ieguvuši augstāko pedagoģisko izglītību – lai mācītu bērniem mākslu, tehnisko zīmēšanu un darbmācību. Inita strādājusi ar tekstilu, diplomdarbu gatavojusi saistībā ar seno latgaļu villaines rekonstrukciju – tā bijusi grezna, tumši zila villaine ar ieaustiem bronzas gredzentiņiem.
Vitauts jau kopš skolas gadiem aizrāvies ar rotu kalšanu. "Sāku aizrauties ar rotu gatavošanu jau tad, kad mācījos Rīgas 41. vidusskolas astotajā klasē, vēlāk devītajā. Pirms tam citas skolas pulciņā gāju mācīties izgatavot dzintara krellītes, dažādus nieciņus pie darbmācības skolotāja Kārļa Aizpurieša. Viņš mani iepazīstināja ar tautas lietišķās mākslas studijas Kalvis vadītāju Jāni Mikānu – tas bija pieaugušo pulciņš, kurā iekļuvu kā pirmais skolas vecuma bērns," atceras Vitauts.
Taujāta, kāpēc tomēr izvēlējusies studēt pedagoģiju, Inita atzīst: "Ne vienmēr ir skaidrs virziens, ko tieši darīt pēc skolas. Nereti izvēli nosaka gadījums." Vitauts stāsta, ka pēc vidusskolas aizgājis mācīties toreizējā Rīgas 3. tehniskajā skolā, apguvis metālapstrādes pamatus un jau pēc gada guvis pārliecību, ka fabrikā nekad nestrādās. "Šīs iemaņas gribēju apgūt sev," saka Vitauts un piebilst: "Jau vidusskolā piepelnījos, klasesbiedriem izgatavojot Nameja gredzenus. Jānis Mikāns man deva ne tikai rotkaļa prasmes pamatus – zāģēt, vīlēt, lodēt –, bet arī interesi par baltu vēsturi un arheoloģiju. Tolaik bieži gājām uz vēsturiskas ievirzes muzeja fondiem, pētījām rotas, taisījām atdarinājumus."
Pateicoties augstskolas pedagogiem, abiem radusies dziļāka interese par baltu vēsturi, tautas tērpiem. "Mūsu pedagogs Vilnis Kazāks teica: "Katram latvietim – savu māju." Mēs, jauni studenti, to uztvērām nopietni, lai gan toreiz tas šķita diezgan utopiski," pasmaida Inita Straupe. Tomēr savu sapni par māju Siguldā viņi piepildīja 1992. gadā.
Vitauts atceras: "Biju klāt tām pārmaiņām, kad no arodskolas izveidojām Rīgas Amatniecības vidusskolu. Es tur izveidoju un vadīju metālapstrādes nodaļu. Inita arī strādāja šai skolā. Tagad metāldizaina un tehnoloģiju pamatus tur apgūst dēls Miks. Kad pārcēlāmies uz Siguldu, vēl kādu gadu uz darbu braukāju ar vilcienu, bet tas sanāca tā, ka darbs skolā izvērtās par tādu kā dārgu hobiju, un tas bija labs stimuls pieņemt lēmumu veidot savu uzņēmumu." To nodibinājuši 1994. gadā.
Palīdz netradicionālais
Kad Siguldā Turaidas tornī Straupes izveidojuši savu pirmo veikaliņu, Latvijā tolaik – 20. gadsimta 90. gados – valdījis tā sauktais reketa laiks. "Pārāk traki mums negāja, jo bizness nebija liels. Taču māksliniekiem un amatniekiem bija grūti pārdot savus darbus un, pat ja pārdeva, grūti bija dabūt naudu no veikaliem. Tas bija juku laiks. Mēs, redzot apkārt notiekošo, sapratām, ka mums pašiem vajag organizēt savu darbu realizāciju," stāsta Vitauts.
Tolaik starp amatniekiem nav trūcis latvisko simbolu darinātāju. Abi Straupes, meklējot savu oriģinālo rotkaļa rokrakstu, dziļāk pētījuši arheoloģiju, vākuši informāciju. "Ar to, kas ir publicēts grāmatās, bija par maz. Sākām runāties ar arheologiem. Tad gribējās iekļūt muzeja fondos, senās rotas aptaustīt, jo paturēt rokās senās rotas – tas ir citādi, nekā redzēt plakanās bildēs. Ir jājūt rotas forma, darbs kopumā. Arheoloģisko vērtību apzināšanas process mums nav apstājies, iedvesmu gūstam arī citu valstu muzejos – Skandināvijā, ASV, Kanādā," stāsta Inita.
Interesanti esot pētīt arī tehnisko procesu – kā senie meistari ar primitīviem instrumentiem izgatavojuši rotas. Inita stāsta, ka apbrīnojams piemērs ir tā dēvētā pūces sakta: "Tas ir viens no lepnumiem mūsu izveidotajā Baltu rotu muzejā Vecrīgā. Tā nav bijusi parasta rota, bet dižciltības simbols. Izcils tā laika meistaru darbs." Rotu mākslinieki apmeklē arī juveliernozares izstādes Eiropā, pēta jaunākās tendences dizaina un tehnoloģiju jomā. "Dažreiz palīdz netradicionāla domāšana. Jo – ja cilvēks ir ielikts vienā konkrētā izglītības standartā, bieži vien viņš šajos rāmīšos arī domā. Palīdz, ja ir bijusi arī citāda izglītība un pieredze dažādās jomās un iespēja apvienot seno mantojumu ar mūsdienu dizainu un tehnoloģijām," secina Inita.
Arī uzņēmējdarbībā esot svarīgi paraudzīties uz procesiem ārpus apgūtiem standartiem – atzīst Ieva Straupe-Lūse. "Neviena skola neiemācīs zināšanas un prasmes visiem gadījumiem uzņēmējdarbībā. Kā mēdz notikt, tā jārīkojas, bet izglītība ir svarīgs pamats, un tad jāskatās, kas notiek pasaulē, uz to jāreaģē, jo pasaulē visas tendences mainās ļoti strauji, it sevišķi mārketingā," uzskata Ieva.
No Japānas pēc gredzena
Uzaugusi rotkaļu ģimenē, Ieva izvēlējās studēt biznesa vadību. Viņa absolvējusi Banku augstskolu, tomēr svarīgākais izglītības pamats esot Rīgas Valsts 1. ģimnāzija. Māsa Liene savukārt Beļģijā studē multimediju jomā un šogad sāks aktīvi iesaistīties ģimenes uzņēmuma darbā. "Mūsu atbildības sfēras pamazām sadalījās," piebilst Inita Straupe.
Ieva pati nav izmēģinājusi spēkus rotu darināšanā, taču pārzina ražošanas procesu un uzsver tehnoloģiju nozīmi šajā nozarē: "Lai rotas atbilstu mūsdienu kvalitātes standartam, vēsturiskais mantojums jāapvieno ar tehnoloģiju iespējām – lai pircēji rotas varētu valkāt arī ikdienā, svētkos un dāvināt mūsu valsts viesiem."
Pircējus uzņēmēji iedala divās grupās – daži vēlas iespējami autentiskas rotas, ko valkāt pie sena tērpa vai glabāt kā suvenīru, taču citi – lielākā daļa – izvēlas pulētas, mūsdienīgi apstrādātas rotas valkāšanai ikdienā. Lai arī pastāvīgie klienti lielākoties ir Latvijas iedzīvotāji, kam svarīga ne tikai greznuma priekšmeta forma un dizains, bet arī latvju rakstu nozīme un stāsti, baltu rotas ir aizceļojušas uz visiem pasaules kontinentiem.
2002. gadā uzņēmums Vecrīgā atvēra savu otro veikalu un vēlāk arī Baltu rotu muzeju, taču ne tikai tūristi pamana rotkaļu veikumu. Iegūstot informāciju internetā, lasot atsauksmes, uz Latviju iegādāties tieši Baltu rotu darinātus laulību gredzenus reiz atlidojis kāds japāņu pāris. Speciāli pēc rotām brauc pircēji arī no Krievijas.
Visi Straupes nenoliedz – kad tūrisma sezona beidzas, pārdošanas apjomu ziņā ir kritums. Tad pamatā darbojas Latvijas tirgus. "Stabils vietējo klientu loks ir ļoti svarīgs, tāpat kā vietējo pircēju atzinība," uzsver Ieva un stāsta, ka ir padomājuši arī par klientu iesaisti procesā. Jaunajā Siguldas veikalā pils kompleksā Vitauts vada gredzenu izgatavošanas meistarklasi. Tā ir iespēja interesentiem izmēģināt spēkus rotu darināšanā – ar vienkāršām metodēm izkalt sev medaljonu, atslēgas piekariņu vai gredzenu. Pērn novembrī Vitauts gandrīz mēnesi mācīja gatavot rotas pat Brazīlijā.
Cilvēciskais faktors
Interesi par latvisko lietu izgatavošanu Latvijā Inita raksturo kā uzplūdus un atplūdus: "Kad sokas bizness, viss notiek aumaļām, tad nav laika padomāt par kaut ko citu, kā tas bija treknajos gados. Bet tad notiek atplūdi, kad nauda nāk lēnāk, paliek vairāk brīva laika un cilvēki sāk domāt, kā lietas darīt citādāk. Vai nu to izdomā paši, vai noskatās no citiem un sāk izmēģināt dažādus praktiskus hobijus, ko pārvērst mazajā biznesā."
Krīzes laiks pēc treknajiem gadiem nav īpaši ietekmējis šī uzņēmuma darbību. "Mums pavērās plašākas tehniskās iespējas, nāca klāt jauni produkti, sākām aktīvāk strādāt mārketinga jomā. Krīzes sākums bija brīdis, kad sākām daudz ko darīt un attīstīties – citādāk, vairāk," uzsver Ieva.
Pašlaik uzņēmumā ziemas sezonā strādā 15 darbinieku, vasarā tiek piesaistīti papildspēki tirdzniecības jomā. "Visi, kas pie mums strādā, iemaņas guvuši uzņēmumā un pašmācības ceļā. Savukārt tehniskās lietas esam braukuši mācīties pie partneriem Vācijā un Itālijā," atzīst Vitauts. "Pēdējos gadus, pieņemot darbā cilvēkus, vērtējam ne tikai praktiskās iemaņas. Vairāk pat izvērtējam pirmo iespaidu un personiskās īpašības," norāda Ieva un turpina: "Mums ir prieks, ka kolektīva pamatkodols daudzus gadus ir nemainīgs, tāpēc ir svarīgi, kā jaunais darbinieks iekļausies kolektīvā. Cilvēciskais faktors ir ļoti būtisks gan darbnīcā, gan birojā un veikalos strādājošajiem."
Inita paskaidro: "Tas ir jautājums par to, kā mēs katrs gribam pavadīt savu dzīvi, – darbā taču paiet lielākā daļa nomoda laika. Gribas strādāt ar tiem cilvēkiem, kuri tīri cilvēciski patīk, tāpēc labāk lai jaunais darbinieks pie mums iemācās visu, ko vajag. Un visi arī mācās. Mums ir būtiska atmosfēra darbā, tad cilvēki arī strādā labāk. Esam gandarīti, ka viens no kolēģiem ir kopā ar mums gandrīz no pašiem uzņēmuma pirmsākumiem."
Taujāta par lielākajiem izaicinājumiem šajā uzņēmējdarbības nozarē, Ieva neslēpj: "Lielākais izaicinājums ir sezonalitāte, kas nozīmē rūpīgu finanšu plūsmas un darbaspēka resursu plānošanu, tāpēc strādā arī nepilna laika darbinieki – viņi karstākajā sezonā nāk palīgā – un studenti."
Pašiem rotkaļiem izaicinājums ir rast brīvu laiku jaunu ideju realizācijai. "Ideju mums ir ļoti daudz. Man prieks, ka varam dzīvot un strādāt tik skaistā vidē un dabā, kur idejas jāspēj tikai pierakstīt," saka Inita. Viņa veidojusi arī savas dizaina kolekcijas – ar koku motīviem, jūras akmeņiem, rožu rotu kolekciju Smagā romantika. Tas ir labs rādītājs, ja pienāk brīdis, kad ideju ir vairāk nekā laika to realizēšanai, un katru gadu kāds jauns produkts nāk klāt, apliecina visi Straupes.