Atbalsts uzņēmējiem nebūt nav pietiekams. Ir ļoti daudz problēmu. Problēmas ir sadarbībā ar valsti. Lielākā problēma ir tā, ka sabiedrība un politiķi nevēlas saprast - kas ir uzņēmējs. Kurš tad pelna naudu valstij un ir ekonomikas mugurkauls? Tādā vidē, kāda tā pie mums ir pašlaik, uzņēmējiem ir ļoti grūti būt veiksmīgiem.
Kāpēc jūs esat iestājies biedrībā Latvijas attīstībai, ko daudzi identificē ar Einaru Repši?Vai tā ir valdības problēma? Ir brīvais tirgus, tas varbūt pats visu var noregulēt? Ir uzņēmēji, kas saka - galvenais, lai valsts nemaisās pa kājām.
Ir uzņēmējdarbības veidi, par kuriem var teikt arī šādi. Taču ir pietiekami daudz uzņēmējdarbības veidu, kas ir saistīti ar valsti. Ja diskutējam par enerģētisko neatkarību, noteikti jārunā par valsts līdzdalību. Kāpēc mēs runājam par AES, kurā valsts piedalīsies. Taču mēs neredzam Latvijas šodienas konkrēto bilanci, kā mēs izskatāmies, importējot naftas produktus. Ja šodien Latvijai ir iespēja kaut ar nelielu procentu pašai aizstāt šo milzīgo fosilās degvielas importu, tas ir jādara. ES telpā ir iztērēti miljardi dažādām programmām, kas saistīta ar biodegvielu, bet Latvijas ieguldītie 67 miljoni tiek uzskatīti par milzīgu naudu.
Kas tie par 67 miljoniem?
Tas ir valsts atbalsts, kas laika posmā no 2003. gada līdz 2011. gadam izmaksāts biodegvielas ražotājiem. Sešu gadu periodā. Vai tas ir daudz? Visi saka, ka tas ir daudz. Bet mēs varam teikt, ka tas vispār nav nekas, ja runājam par jaunas nozares izveidošanu. ES valstis biodegvielas nozarē tērē miljardus - gan atbalstot pašu ražotāju, gan investējot rūpnīcu būvniecībā un veicinot biodegvielas patēriņu. Kā piemēru varu minēt kaut vai to pašu Zviedriju, kur nozares atbalsts sasniedz pusotru miljardu un kura par mērķi izvirzījusi ar laiku vispār atteikties no fosilās degvielas. Kāpēc mēs nevarētu ņemt piemēru no Zviedrijas? Bet Latvija tikai tagad sāk runāt par konkrētiem biodegvielas patēriņa veicināšanas pasākumiem un pasniedz to kā milzīgu atbalstu ražotājiem. Tas ir labi, ka beidzot par to sākam runāt, taču šie pasākumi bija jāīsteno pirms vairākiem gadiem. Pašlaik tas ražotājam nepalīdz.
Kas tad tagad notiek biodegvielas nozarē Latvijā?
Biodegvielas nozarē situācija ir tāda, ka ir uzbūvētas septiņas biodīzeļa un divas bioetanola rūpnīcas, kas kopā gada laikā var saražot 272 miljonus litru biodegvielas. Tā ir mūsu - Latvijas - degviela. Kad 2003. gadā izšķīrās jautājums, vai mēs importēsim biodegvielu vai ražosim paši, politiski tika pieņemts lēmums ražot šeit. Protams, lielie fosilās degvielas tirgotāji gribēja to piegādāt paši, un notika nopietna pretdarbība. Paldies politiķiem, kas izšķīrās par labu ražošanai un atbalstīja vietējos. Balstoties uz valsts pieņemto atbalsta programmu, uzņēmēji sāka būvēt ražotnes un veidot pilnīgi jaunu nozari. Biodegvielas ražošana visā pasaulē ir politiski regulēta un subsidēta nozare. Pamazām biodegvielas ražotāji sāk kļūt konkurētspējīgi, taču ES valsts atbalsts dažādās formās tiek sniegts līdz 2014. gadam. Mums tas beidzās 2010. gadā, un mēs joprojām gaidām atbildi no Ekonomikas ministrijas, kas notiks tālāk.
Kā tas atbalsts konkrēti izpaudās?
Valsts atbalsta starpību starp ražošanas izmaksām un degvielas realizācijas cenu. Vadoties pēc Austrijas un Vācijas piemēra, ir izstrādāts algoritms, pēc kura tiek aprēķināts atbalsta lielums. Sākotnēji mums bija visai vienlīdzīgi nosacījumi ar citiem ražotājiem Eiropā. Starpība bija tikai tā, ka mums atbalsts bija par konkrēto saražoto litru, savukārt citur Eiropā valstis investēja arī kapitālā un tapa lielās rūpnīcas, ar kurām mums jākonkurē. Tās rūpnīcas ir vismaz 10 reižu lielākas par mūsējām un joprojām saņem atbalstu. Vai tā ir godīga konkurence? Jā, arī mēs uz to ejam, tāpēc top jaunās bioetanola rūpnīcas projekts Rīgas brīvostā. Bet tā būs pavisam cita mēroga rūpnīca, un tur mēs vairāk nerunājam par atbalstu, tā jau ir tirgus ekonomika.
Tagad viss ir kārtībā?
Kārtībā nav. Ir jānoved lietas līdz galam. Šobrīd mēs esam finiša taisnē, lai kļūtu konkurētspējīgi. Jaunpagasta gadījumā konkurētspējas pamats ir mūsu unikālās, šeit patentētās ražošanas tehnoloģijas, kas dod iespēju no graudiem iegūt ne tikai bioetanolu, bet arī citus vērtīgus produktu, piemēram, proteīna koncentrātu lopbarībai, kam nav analoga pasaulē. Patlaban to iegūstam vienā rūpnīcā, taču, modernizējot otru ražotni, mēs, pateicoties šīm tehnoloģijām, varēsim konkurēt ar lielajām rūpnīcām. Taču bez atbalsta tas nav iespējams. Protams, mēs varam aizslēgt rūpnīcas, atlaist 200 strādājošo un orientēties uz lielo projektu. Bet tādā gadījumā tie 67 miljoni, kam jāpieskaita 100 miljoni uzņēmēju investīciju, būs izkūpējuši gaisā. Izšķērdēti. Un atbildīga būs Ekonomikas ministrija.
Vai visas tās rūpnīcas, ko jūs minējāt, - vai tās patlaban strādā un pārdod savu produkciju?
Nē, lielākoties strādā tikai daļēji. Dažādu problēmu dēļ. Arī tirgus problēmu dēļ. Patlaban mums mazumtirdzniecību nosaka ārzemju kompānijas: Statoil, Neste, Lukoil. Lielākais tirgus spēlētājs ir Mažeiķu nafta. Visus tenderus mēs slēdzam ar viņiem - aizvedam līdz viņiem bioetanolu, viņi jauc un ved atpakaļ.
Kas tomēr valstij būtu jādara, lai palaistu šo nozari ar pilnu jaudu?
Pašlaik notiek sarunas ar Ekonomikas ministriju. Skatījumi ir dažādi - viens ražotājam, otrs ministrijai. Ekonomikas ministrija nevēlas atbalstīt nozari pēc līdzšinējās metodes, kam mēs piekrītam, taču arī jauna metode netiek piedāvāta. Tiek runāts par patēriņa veicināšanu, bet ko tad mēs veicināsim, ja ražošanas uz vietas nebūs? Degvielas importētājus? Politiķiem vajadzētu saprast, ka biodegviela ir Latvijas iespēja. Zemnieks, ražotājs, patērētājs, enerģētiskā neatkarība, darbvietas, importa aizstāšana un tā tālāk. To ministrija nevēlas dzirdēt. Konsekventi netiek ņemts vērā nozares devums tautsaimniecībā. Tādā gadījumā ministram ir skaidri jāpasaka - vai Latvijai ir vajadzīga biodegvielas ražošana ar tās attīstības perspektīvām vai nav vajadzīga.
Ko jūs atbildēsiet tādam apgalvojumam - nu, tagad skaidrs, kāpēc Vaitaitis ar Repši taisa partiju, - viņam vajadzīgs valsts atbalsts savam biznesam?
Tā nu gluži nav. Pirmkārt, atbalsts mums vajadzīgs šobrīd. Otrkārt, mēs netaisām partiju, ir uzņēmēju biedrība Latvijas attīstībai, kurā uzņēmēji apvienojušies ar politiķiem, saprotot, ka vienam uzņēmējam nav balsstiesību šajā valstī. Ir tikai viena balss - vēlēšanu dienā. Pēc vēlēšanām aktīvi sadarboties ar valdību un parlamentu mums ir ļoti grūti. Tā sauktā liberālā tirgus ekonomika sevi ir pierādījusi - mēs esam tur, kur mēs esam. Ir skaidrs, ka tāda mēroga tirgū kā mūsējais ir vajadzīga varas līdzdalība, atbalsts. Bet mums ir tā - nedod dievs, tur parādīsies kāds no latviešiem. Tas nozags, izšķērdēs. Ja atnāks ārzemnieks - cita runa.
Kā jūs raksturotu attieksmi pret vietējiem uzņēmējiem un ārzemju uzņēmējiem?
(Dziļa nopūta.) Es domāju, ka pašlaik ārzemju uzņēmējs ir daudz labākā statusā tāpēc, ka nav saistīts ar kaut kādu vēsturiski politisko pieskaņu. Mūsu uzņēmējiem velkas līdzi viena vai otra pazīšanās, kaut kādas radu būšanas vai ziedošana, kā tas ir manā gadījumā. Visi runā tikai par to, ko prasām no valsts. Bet varbūt jāmaina uzstādījums - jāparaugās, ko valsts saņem pretim un kāds sabiedrībai būs labums. Varbūt politiķiem nevajadzētu baidīties par to runāt. Cik konkrēti Vaitaitis nomaksās nodokļos, cik cilvēkiem viņš dod darbu. Pašlaik dialogs nesanāk - varbūt tā iemesla dēļ, ka nav šādas sabiedriskas organizācijas, kuru mēs izveidojām. Šobrīd politiķiem pat ir neērti ar mums runāt. Latvijas attīstības labā būtu svarīgi izskaidrot, kā patlaban pietrūkst latviešu uzņēmējdarbībai, meklēt risinājumus. Ir jāparāda politiķu un uzņēmēju dialoga pozitīvā puse. Varbūt tad politiķi vairs nekaunēsies ar mums runāt.
Ko biodegvielas projekts dos enerģētiskās neatkarības ziņā, ko - darbvietu ziņā?
Nozare kopumā dod darbu vairāk nekā 500 cilvēkiem, turklāt Latvijas reģionos, laukos. Ar ražošanu ir saistīta virkne uzņēmumu ap mums. Tas vēl ir tūkstošiem darbvietu. Jaunpagasts plus ar šeit saražoto bioetanolu aizstājis importu kopumā par 44 miljoniem latu. Biodīzeļdegvielas ražotāji vēl divas reizes vairāk. Rupji runājot, esam šo naudu nočiepuši no degvielas tirgotājiem. Labi, slikti? Nu, varbūt sākumā, kad pie fosilās degvielas tika jaukti 2% biodegvielas, degvielas tirgotāji tādu nekaunību vēl varēja paciest - nu, iedodiet viņiem kaut ko. Taču vēlāk sākām jaukt 5%, tagad runājam par 10% no degvielas tirgus līdz 2020. gadam. Naudas izteiksmē mēs importu ar savu bioetanolu varēsim aizstāt par 175 miljoniem latu, bet biodīzeli - par 300 miljoniem! Tikai vajadzīga valsts griba. Kāpēc tās nav? Jo degvielas lieltirgotājiem mēs vairs neesam mazie ražotāji, un nu jau visi mērķi labi. Tad arī sākās -ziedotāji, atbalstītāji, valsts naudas izšķērdētāji. Un ar kādu lobismu šeit darbojas ārzemju kompānijas, tirgotāji! Visu cieņu.
Vai jums liekas, ka tieši šī potenciālā tirgus daļas zaudējuma dēļ, kas draud degvielas lieltirgotājiem, pašreiz buksē valsts tālākā atbalsta programma mūsu pašu biodegvielas ražotājiem?
Es nosaucu skaitļus, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc jau pašā sākumā, kad mēs tikai sākām šo programmu, man kredītiestādēs teica - nu ko tu, Donāt, iedomājies, ko teiks šitas vai šitas degvielas tirgotājs?!
Šitas un šitas - tas nozīmē Statoil, Neste un Lukoil?
Jā, lielās kompānijas. Mēs gājām uz bankām lūgt kredītus, mums neticēja, ka bez vienošanās ar degvielas tirgotājiem būs iespējams kaut ko panākt. Šī iemesla dēļ mums pat finansējumu neizsniedza, un bijām spiesti piesaistīt naudu no ārzemju bankām. Bet, par spīti visam, izdevās panākt kompromisu, un tos nieka 2% mums piedeva, nedomājot, ka mēs iesim tālāk. Taču mēs augām, un šobrīd tas ir viens no klupšanas akmeņiem biodegvielai - lielo degvielas importētāju intereses.
Kā veicas sadarbība ar jauno ekonomikas ministru?
Atnākot jauniem politiskajiem spēkiem, visi grib kaut kādas izmaiņas. Un vēlētājiem šīs izmaiņas jāparāda. Bet mums, uzņēmējiem, tas dārgi izmaksā. Mēs sniedzam savas idejas, bet nedaudz traucē šī pieskaņa - iepriekšējo gadu atbalsts, kurā netiek rēķināta atdeve. Nav arī iniciatīvas no valdības puses, uzstādījumu. Mums pasaka - tā vairs nebūs, bet, kā varētu būt, jādomā pašiem. Viens variants, otrs.
Kas ir galvenais, lai rūpnīcas atkal ar pilnu jaudu sāktu strādāt?
Es domāju, ka mums ir jāpaturpina atbalsts līdz 2014. gadam, kā to atļauj ES. It kā jau visi saprot, ka biodegvielas ražošana pašiem šeit ir vajadzīga, taču neviens nevēlas pieņemt nepopulāru lēmumu, kas skars valsts budžetu. Tā ir izvairīšanās no atbildības.
Kā jūs vērtējat valdības pasludināto ekonomikas izrāviena plānu?
Tas, ka šāds izrāviens ir vajadzīgs, ir skaidrs. Bet ir tā būtiskā lieta par sadarbību ar uzņēmējiem. Uzņēmēji saprot, kur ir problēmas. Mēs jau varam kalt lielus attīstības plānus, bet problēma ir kapitāla pieejamība. Nav runas, ka kādam vienkārši ir jāiedod, bet jāpalīdz kaut vai aizņemties. Bankās nevar tā vienkārši dabūt kredītus, tos nedod, it sevišķi mūsu nozarei.
Vai Latvija nav kļuvusi par tukšu lieliem ražošanas projektiem?
Ja mēs patiešām gribam ar ražošanas palīdzību celt mūsu IKP, ir jādabū atpakaļ tie, kas pametuši valsti. Te nu tieši latviešu uzņēmējs būs sociāli atbildīgāks nekā ārzemju investors. Ārzemnieks atnāks, investēs naudu un paprasīs atļauju ievest darbaspēku.
Kas traucē ārzemju investīciju piesaistē - kaut vai jūsu projektos?
Mums nekas netraucē. Arī Jaunpagastu jau no paša sākuma ir kreditējuši ārzemnieki, ārzemju bankas. Latvijā neviens mums neiedeva kredītu. Vispār man ir ļoti slikts iespaids par to, kas notiek mūsu bankās, jo tās absolūti nav tendētas uz Latvijas ekonomikas attīstību.
Ir jābūt konkurētspējīgiem, bet konkurētspējai vajadzīgas inovācijas.
Tas jau ir tieši tas, ar ko mūsu biodegvielas programmas nodarbojas. Mēs esam izpildījuši visu, ko varēja gribēt ikvienas partijas programmā, - zinātne, ražošana, tehniskās inovācijas. Darbvietas, nodokļi. Tas viss noticis, arī pateicoties kādreizējam valsts atbalstam. Atbalstam, kuru godam esam atstrādājuši.
Jūs gribat turpināt saņemt valsts atbalstu, tā ir nodokļu maksātāju nauda. Bet saldo - kāds būs ieguvums?
Saldo ir tāds - Jaunpagasts ir saņēmis valsts atbalstu 21 miljonu. Astoņi miljoni ir nomaksāti nodokļos, 15 miljoni latu investēti ražošanā. Pateicoties mūsu rūpnīcām, starppatēriņā valsts ekonomikā atstāti vēl 50 miljoni latu. Makroekonomisti izrēķinājuši, ka no šīs naudas vēl papildu 21 miljonu valsts iekasējusi nodokļos. Es runāju par bioetanolu, vēl ir arī biodīzeļa ražošana. Valsts te nav zaudējusi.
Vai valdība plāno turpmāk sniegt atbalstu biodegvielas ražotājiem?
Daniels Pavļuts
Ekonomikas ministrs
Valsts no 2005. gada līdz 2010. gadam biodegvielas ražotājiem tiešajā atbalstā samaksājusi 67,3 miljonus latu. Papildus radīti arī vairāki netiešā atbalsta instrumenti, kas veicina biodegvielas patēriņu un nodrošina ražotājiem stabilu noieta tirgu. Ekonomikas ministrija ar nozari ir vienisprātis, ka arī turpmākie atbalsta instrumenti ir jāvirza tieši patēriņa veicināšanai. Viedokļi atšķiras par to, vai valstij jāturpina biodegvielas ražotājiem maksāt tiešās subsīdijas. Nozare mums sniegusi informāciju, ka no valsts tā līdz 2014. gadam tiešajās subsīdijās sagaida vēl aptuveni 34 miljonus latu. Mūsuprāt, šādas papildu izmaksas valsts budžets patlaban nevar uzņemties, jo nav nekādu drošu garantiju, ka pēc tam nozare spēs darboties patstāvīgi. Turklāt jau tagad ir biodegvielas ražotāji, kuri veiksmīgi spēj strādāt un konkurēt arī bez tiešām subsīdijām. Kopīgi ar nozari esam izstrādājuši vairākus biodegvielas patēriņu un turpmāko nozares attīstību veicinošus priekšlikumus, kurus nodosim diskusijām.
Vai uzņēmēju aktivitātes politisko biedrību dibināšanā neliecina par sakārtota lobisma mehānisma trūkumu?
Didzis Šmits
Lobists
Uzņēmēju politisko biedrību dibināšanas iemesli ir dažādi - tas nav viens iemesls. Vieniem varbūt ir vēlme lobēt kādu lēmumu. Otriem ir arī patriotiskas idejas, piemīt politiskais un ekonomiskais patriotisms, kāpēc cilvēki grib kaut ko darīt. Lobistu organizāciju Latvijā it kā netrūkst, bet šīs organizācijas parasti ir vājas un nav spējīgas pieņemt lēmumus organizācijas biedru interesēs. Bieži vien organizāciju iekšienē ir tik daudz pretrunīgu interešu, ka beigās nav skaidras intereses, ko aizstāvēt. Pozitīvais aspekts šādām organizācijām ir tad, ja lobē savas un nozares intereses, negatīvais - ja tikai savas. Biedrību dibināšanas tendence liecina arī par to, ka atsevišķiem indivīdiem ir kļuvis sarežģīti vieniem pašiem ietekmēt politisko procesu. Tomēr biedrības ir ļoti dažādas - Repšes biedrībai ir citādi mērķi nekā vienkārši kādai jaundibināmai nozares uzņēmēju biedrībai.