Pirmkārt, mājsaimniecības pieslēgumā atļautā elektroenerģijas ražošanas jauda nedrīkst pārsniegt 50% no pieslēgumā atļautās maksimālās patēriņa slodzes. Visticamāk, jaudas ierobežojumi valsts atbalsta saņēmējiem noteikti, lai izskaustu negodprātību. Taču tas ir darīts pārspīlēti. Vajadzēja gadu, lai Ekonomikas ministrijas ierēdņi sadzirdētu mūsu nozares pārstāvjus, un šogad janvārī Ministru kabinetā tika svītrots nosacījums Altum programmā. Tomēr šis nosacījums palika KEM pārvaldītajā programmā.
Otrkārt, valsts politika sākotnēji pieļāva elektroenerģijas sistēmas jaudas rezervāciju visiem gribētājiem, neskatoties uz viņu projektu īstenošanas plāniem. Rezultātā no tā cieta citi attīstītāji, tostarp ražotnes un citas industriālas ēkas. Pērn stājās spēkā Elektroenerģijas tirgus likuma grozījumi, un šis jautājums tika mainīts, bet tam atkal vajadzēja laiku. Tagad par 50 kilovatu (kW) un vairāk jaudas rezervāciju tiek piemērota maksa, kas nozīmē, ka daudzi jaudas rezervētāji pārskata savus attīstības plānus un atsakās no šīm jaudām, ja šie projekti nav realizējami pārskatāmā periodā.
Treškārt, ir noteikts mikroģenerācijas jaudas ierobežojums 11,1 kW apmērā. Pārsniedzot šo slieksni, tā jau tiek uzskatīta par elektrostaciju ar citiem uzstādīšanas un pieslēgšanas nosacījumiem. Ņemot vērā zaļās enerģijas attīstību, varu teikt, ka šis slieksnis ir pārskatāms. Ja mājsaimniecībā ir divas elektroautomašīnas, siltumsūknis, vajadzīga elektrība mājai un saimniecības būvēm, ar šo atvēlēto jaudu nemaz nepietiek.
Ceturtkārt, sadales pārvada tarifu jautājumā zaļās enerģijas ražotāji vēlas saprast attīstības dinamiku ilgtermiņā, lai neveidotos situācija kā teicienā par peļu slazdu – ievilina privātmāju īpašniekus ar pievilcīgiem noteikumiem, bet pēc tam spēles noteikumi tiek kardināli mainīti. Valstij ir jāspēj noteikt laika periodu ar zināmiem nosacījumiem, piemēram, labvēlīga politika būs turpmākos 15 gadus vai arī līdz slieksnim, kad no saražotās mikroģenerācijas tiks sasniegts noteikts īpatsvars kopējā valsts energobilancē.
Piektkārt, tas, ka saules parku attīstītājiem nav skaidrības par elektrības pārvades tarifiem un to izmaiņu dinamiku nākotnē, rada nedrošību par investīcijām un saražotās elektroenerģijas iepirkumu politiku. Mājsaimniecību ieguldījumus saules paneļu uzlikšanā nevar salīdzināt ar saules parku attīstītāju investīcijām, tādēļ šajā segmentā valda piesardzība un nenoteiktība.