Gatavojoties adventes vainagā iedegt pirmo svecīti, ir vērts pieminēt to, ka mūsu valsts ir viena no lielākajām sveču ražotājām un eksportētājām pasaulē. 2022. gadā Latvijas daļa globālajā sveču eksportā bija aptuveni 1%, respektīvi, pasaulē katra simtā svece nāk no Latvijas, bet, rēķinot sveču eksporta ienākumus uz vienu iedzīvotāju, aizvadītajā gadā mūsu valsts bija pirmajā vietā pasaulē.
Atskats vēsturē
Apgaismošanas ierīces, kurās dakts tiek ievietota trauciņā, kas ir piepildīts ar eļļu, taukiem vai bišu vasku, bija zināmas jau kopš vissenākajiem laikiem. Savukārt sveces un to ražošanas tehnoloģija attīstījās tikai pirmā gadu tūkstoša otrajā pusē, turklāt Eiropas mērenās joslas ziemeļu daļā. Bišu vaskam, kas vēsturiski bija galvenā sveču ražošanas izejviela, ir visai zema kušanas temperatūra (ap 62 grādi pēc Celsija), tāpēc karstajā joslā vasaras laikā vaska sveces ir uzglabājamas un lietojamas visai ierobežoti. Saules staros tās izkūst, tāpēc Senajā Grieķijā un citās antīkajās zemēs, kas atrodas Vidusjūras baseinā, sveces nepazina un nelietoja. Viduslaikos, lai sveces ražotu pēc tolaik zināmas tehnoloģijas, bija nepieciešams izkausētu vasku (vai vaska un aitu tauku maisījumu) atdzesēt bez saskares ar ūdeni. Lai sveces varētu ražot, bija vajadzīgs ļoti auksts laiks, vēlams, sals.
Tolaik sveču ražošanai domāto vaska un taukvielu maisījumu izkausēja koka kublā un pēc tam tajā iemērca nospriegotas linu diegu daktis. Šīs daktis ar sveču masas pārklājumu iznesa salā, lai virskārta sacietētu. Šo procedūru atkārtoja, līdz tika izveidota svece, kuras diametrs bija 1–2 centimetri. Tāpēc Latvijā tradicionāli sveču ražošana notika janvārī un februārī, kad pieturējās sals.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 29. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!