Vispirms ir jāatzīmē svarīgākais skaitlis šodienas ziņojumā – nodarbināto skaits gada laikā pieaudzis par 2% jeb 17,9 tūkstošiem. Kāpums paātrinās, 1. ceturksnī šis rādītājs bija 15,5 tūkstoši. Tas ir svarīgākais skaitlis šodienas ziņojumā. Nodarbināto skaits sasniedzis augstāko punktu kopš 2009. gada 2. ceturkšņa, iepriekš tas bija 2013. gada 3. ceturksnī. Te gan jāpiebilst, ka aizņemto darbavietu dati rāda pakāpenisku uzlabojumu arī kopš tā brīža. Visdrīzāk šo tempu noturēt neizdosies, bet šogad vidēji nodarbināto skaits augs vairāk nekā par pusotru procentu.
Iespējas atrast piemērotus cilvēkus ir liela problēma, taču pagaidām uzņēmumiem kopumā izdodas palielināt strādājošo skaitu.
Nebija šaubu, ka ir turpinājusies strauja bezdarba līmeņa samazināšanās. Bezdarba līmenis 2. ceturksnī bija 7,7%, kas ir par 1,2 procentpunktiem mazāk nekā pirms gada. Ir izdevies noturēt gada sākumā reģistrēto bezdarba samazinājuma tempu. Taču ir pieaugusi bezdarba līmeņa atšķirība starp Latviju un pārējām Baltijas valstīm, kas izskaidrojams ar to vienmērīgāko attīstību. Par laimi vai nelaimi, bet zemē, kurā nesenā pagātnē ir strauji samazinājies cilvēku skaits, vajadzētu būt diezgan lielām iespējām mainīt dzīvesvietu valsts robežās. Tāpēc reģionālā attīstība, lai arī svarīga, nebūs vienīgā, kas noteiks tālāko bezdarba samazināšanos. Arī mājokļu celtniecībai izsniegto būvatļauju pieaugums 1. pusgadā par 23,1% vieš cerību. Turpinoties spēcīgai ekonomikas izaugsmei, gada otrajā pusē bezdarba līmenis varētu būt nedaudz virs 7%, bet gadā vidēji — ap 7,6%.
Notikumi darba tirgū jāaplūko saistībā ar kopējo makroekonomisko situāciju, kā arī budžeta politiku. Drīz būs jāpieņem svarīgi lēmumi par to, kā dzīvosim nākamgad. Tālāks optimisma kāpums privātajā sektorā ir apsveicams, tas ilgu laiku ir bijis pārāk piesardzīgs. Jaunākie būvatļauju dati dod cerību, ka nākamā pāreja no viena ES fondu perioda uz otru nozarē milzu svārstības neradīs. Pieaugošo labklājību cilvēki grib ieguldīt mājokļos, strauji aug plānotās investīcijas birojos, rūpnīcu un noliktavu ēkās.
Arī budžeta politika pēckrīzes periodā kopumā bijusi drīzāk pārāk piesardzīga. Taču nevajadzētu kārtējo reizi darīt to, ko varbūt vajadzēja darīt vakar. Budžeta politikā ļoti svarīgs ir valsts finanšu stabilitātes aspekts, gatavība vienmēr iespējamām nākotnes krīzēm. Svarīga ir arī ietekme uz darba tirgu. Nozaru ministriju priekšstati par iespējām palielināt algas jau ir sākuši dzīvot ar realitāti nesaistītā pasaulē.
Tas, ka uzņēmumiem ir grūti atrast darbiniekus, ir visumā apsveicami. Darbaspēka trūkums ir vienīgais normālais vai vismaz vēlamais stāvoklis ekonomikā. Ja lielam skaitam cilvēku nav darba, tiek izniekots viņu dzīves laiks un netiek radīta vērtība.
Tā kā cilvēka darbs ir galvenais bagātības avots, būtu ļoti dīvaini, ja piemērotu cilvēku atrašana vienmēr būtu viegla un lēta.
Darbaspēka trūkums ir tas, kas var dzīt ekonomiku uz priekšu, veicināt ražīguma pieaugumu. Cilvēku laikam kļūstot dārgākam, to izmanto taupīgāk. Algu kāpums ir risks konkurētspējai. Taču, ja vien nenotiek milzīgas ar eksportu nesaistītas naudas ieplūdes ekonomikā, tad kaitējums konkurētspējai nevar būt postošs. Tā saucamais darbaspēka trūkums nozīmē, ka ir atrisināta ļoti liela problēma, kas pastāvēja gandrīz visu neatkarības periodu, izņemot nekustamā īpašuma burbuļa kulmināciju — liela daļa strādāt gribošo cilvēku nevarēja atrast darbu, vismaz ne regulāru. Šobrīd tuvojamies šīs problēmas atrisinājumam, pateicoties ilgtspējīgiem procesiem.
Tomēr ir jāsaprot arī tas, ka uzņēmumiem ir jādod laiks, lai viņi varētu pielāgoties izmaiņām darba tirgū. Ir uzņēmumi, kuri būs spiesti to pamest. Ir nozares, kuras vēlas un spēj nodarbinātību celt vēl straujāk par vidējo, kādam būs jāpiekāpjas. Taču pēc iespējas jāsamazina risks, ka darbu pārtrauc uzņēmumi, kuru biznesa modelis ir kopumā dzīvotspējīgs.