Šī ir bijusi labākā vasara manā mūžā, un viens no iemesliem ir tas, ka ar fotogrāfi Elīnu Kursīti čakli vazājāmies pa pierobežas mazākajiem ciemiem, lai aprunātos ar to krāšņajiem iedzīvotājiem un nākamgad izdotu grāmatu par viņiem. Pēdējā ekspedīcijā tikām galā ar Baltkrievijas pierobežu. Tas bija satriecoši skaisti.
Līdz šim mazie ciemi mūs bija pārsteiguši ar to, ka tur pļēgurošana nebija sevišķi lielā cieņā. Šoreiz gan mums bija aizdomas, ka iebrauksim kandžas zonā, tāpēc līdzi ņēmām šoferi. Atteikties no saimnieka sniegtās glāzītes varētu būt nepieklājīgi, bet vēl nepieklājīgāk ir braukt dzērumā. Ļoti labi, ka mums bija papildspēki, jo izrādījās, ka mūsu krievu valodas prasmes būtu daudz par vārgu, lai kvalitatīvi iepazītos ar Baltkrievijas pierobežas pēdējiem mohikāņiem. Tāpēc šoferis kļuva par tulku.
Pirms brauciena vienmēr sastādījām sarakstu ar ciematiem, kuri mums jāapciemo, taču parasti jau kaut ko gadās nesasniegt, kā arī nejauši atrast vēl labākus mērķus. Turklāt pats ceļš mums ir svarīgāks par galamērķi, tāpēc drīzāk mēs nevis pa galvu, pa kaklu plēsīsimies uz nākamo miestu, bet apstāsimies, ja redzēsim smuku ezeru, kurā nopelst. Tā kā ekspedīcija bija ieplānota nedēļā, kad Latvija piedzīvoja tādu retu dabas parādību kā plus trīsdesmit trīs grādu temperatūra ēnā, uz blakus sēdekļa nepārtraukti žuva peldkostīmi un ik pa brīdim piestājām pie kāda ezera. Pierobežas mohikāņi par savu pienākumu uzskatīja pastāstīt, kurš te ir vislabākais ezers. Saņēmām arī drošības instrukcijas, piemēram, Pintu ezerā jāuzmanās, jo tur esot kauslīgs gulbis. Gulbi gan nesatikām – iespējams, viņš bija uzkāpis Drebļu kalnā, kur vismaz agrāk vietējie ļaudis kopīgi esot svinējuši Jāņus.
Ezeri bija visur, taču sevišķi mūs uzrunāja tās ūdenstilpes, kurām īsti nebija pieejas, – tad rāpojām pa ūdensrožu lapām, lai, tām beidzoties, iekristu ūdenī. Zilo ezeru zemē beidzot jutos tā, kā tam vasarā būtu jābūt, – nemitīgi bijām pusslapji, odām pēc ezera dūņām un viens otram no muguras dauzījām nost dundurus. Ļoti labi, jo pēc šīs terapijas vairs neizskatījāmies pēc kaut kādiem Rīgas švītiņiem.
Robežsardze kaujas gatavībā
Kamēr vēl vandījāmies gar Lietuvas robežu, nekas neliecināja, ka tepat sākas cita valsts, jo tur var šurpu turpu staigāt, cik un kad grib, un neviens necels ne ausu. Ar Baltkrievijas robežu ir citādi – tā tiešām pastāv, tur tiešām ir robežsargi, kas lūkojas pēc aizdomīgiem tipiņiem, un pierobežas joslā tiešām ir nepieciešama caurlaide. It kā šo lietu bijām nokārtojuši, bet tas jau nenozīmē, ka nevaram nonākt neērtās situācijās.
Kā gadījās, kā ne, kādā brīdī savu fotogrāfi Kursītes jaunkundzi atstājām vienu pašu Kazaku ciematā, lai aizbrauktu noskaidrot lietas. Kamēr braucām, secinājām, ka arī visus viņas dokumentus esam paņēmuši līdzi. Tas izraisīja lielu jautrību, jo iedomājāmies, kā viņu saņem ciet. Vēl lielāka jautrība radās, kad redzējām, ka uz Kazaku ceļa tiešām nogriežas robežsardzes mašīna. Tomēr izdomājām, ka robežsargi mūsu kolēģi, visticamāk, nesatiks, jo neba viņa līdīs uz ceļa, ja tajā laikā var sēdēt pagalmā ēniņā. Kļūdījāmies. Ēniņā sēdošā Kursīte, izdzirdējusi motora troksni, metusies taisni uz ceļa, jo domājusi, ka tuvojamies mēs. Bet tur – robežsardze un pārrunas par to, kā tad ir vazāties apkārt bez dokumentiem. Savukārt mēs pa to laiku bijām pie tik viesmīlīgas kundzes, ka projām nebija tik viegli tikt. Protams, līdz ar mūsu ierašanos problēmas pazuda kā nebijušas.
Robežsargiem pie Baltkrievijas robežas ir daudz darāmā, un neba jau nomaldījušies fotogrāfi ir viņu galvenais ķēriens. Kā mums pastāstīja kāds Latišonku ciema iedzīvotājs, nesen te risinājies vesels "bojeviks". Kādā pamestā mājā iemitinājušies astoņi vjetnamieši, kuri tur nokļuvuši nezināmā veidā. Tad spriedzes filmu labākajās tradīcijās viņus saņēmuši ciet sargi ar helikopteriem un džipiem. Tas nav nekas unikāls. Kāda kundze, piemēram, regulāri aicina kārtības sargus uz kafiju, lai noklausītos jaunumus robežpārkāpšanas jomā. Saspringtu stāstu ir ne mazums. Kas svarīgi – šeit ļaudīm robežsargu klātbūtne tiešām ir svarīga, jo vismaz tā tiek panākta īsta drošības sajūta. Turklāt tas ir viens no iemesliem, kāpēc ziemā šejienes ceļi tiek uzturēti daudzmaz braucamā stāvoklī.
Krāšņas mājas, vēl krāšņākas dvēseles
Latgale ir vieta, kur viss ir krāšņs. Pirmkārt, koši zilas, dzeltenas, zaļas un violetas mājas un kapu soliņi. Otrkārt, tās ainavas! Apzināti izvēlējāmies nevis ātrākos vai tuvākos ceļus, bet gan skaistākos. Galu galā paspēt laikā nokļūt galamērķī – to mēs varam izdarīt jebkad un jebkur, bet izbaudīt Latgali var tikai Latgalē.
– Tas ceļš gan neuzrādās nevienā kartē, izskatās aizdomīgi.
– Tas nekas, mums ir cepumi!
Tas automātiski nozīmē atteikšanos no asfalta. Tas automātiski nozīmē, ka mašīna ir pilna ar putekļiem, jo mēs piederam pie tās cilvēku grupas, kas labāk rij putekļus, bet logus tur vaļā, lai mati varētu plīvot vējā. Lai būtu vēl interesantāk, uz akmeņainajiem ceļiem pārsitām riepu. Tā nebūtu problēma, jo mums bija visi rīki, lai situāciju atrisinātu. Prieku aptumšoja tas, ka ritenis bija tik stingri pieskrūvēts, ka, mēģinot dabūt to nost, tika salauzts tas, ko tautā dēvē par krustiņu (rīks, ar ko skrūvē riteņus). Turklāt salauzts tā, ka daļa ielidoja šoferim kājā, un nākamās astoņas stundas viņš aizvadīja asiņojot, bet tas nekas – rētas izdaiļo vīriešus.
Kad sapratām, ka ar problēmu pašu spēkiem netiksim galā, ar tukšo riepu sākām meklēt autoservisu. Ilgi nebija jāmeklē – apstājāmies Ķepovas pagastā, lai traktorista kungam paprasītu, kur meklējams autoserviss. Jau tajā mirklī bija skaidrs, ka nekādu servisu nevajadzēs – traktorists un mūsu šoferis ar divu vīru spēku tomēr tika galā un sariktēja spēkratus līdz braucamai kārtībai. Paldies Ķepovas traktoristam!
Par latgaliešu viesmīlību dzirdēts daudz, un tie nav nekādi izdomāti stāsti. Tā arī ir. Piemēram, Zilupes novada Pirdovas ciema "mohikāne" ne tikai piedāvāja mums kafiju, ūdeni, pienu un ēdienu, bet arī solīja mums i pirti sakurināt, i naktsmājas iekārtot. Kādā citā ciemā saimniece, ieraudzījusi mūs, izsaucās: "Vai, kādi jūs neēduši!" Un tūdaļ metās cept olas ar cīsiņiem. Kāda cita kundze mūs cienāja ar savu lielisko sieru, kam jānogatavojas zem akmens. Kad prasījām, kāda tad ir recepte, kundze atcirta: "Tak nekāda!"
Brīnumu pasaule
Arī vizuāli Latgale liek gavilēt sirdij. Laiku pa laikam vērām ciet acis, lai nebūtu jāģībst no visa tā skaistuma, kas skrien garām līkumainajiem smilšu ceļiem. Nav brīnums, ka pagasts, vārdā Skaista, atrodas tieši Drīdža tuvumā. Un Indras pagasta centra apstādījumi! Tas ir kaut kas tik krāšņs, bet gaumīgs, ka uz turieni pieredzes apmaiņā varētu nosūtīt Ventspils galveno dārznieku. Cilvēku klātbūtne to visu tikai paspilgtina – piemēram, netālu no Kalniešiem ievērojām kādu ģimeni, kas vismaz divas dienas vienā un tajā pašā vietā dežurēja ar savu zirga pajūgu.
Tā kā mans augums ir salīdzināms ar Latvijas īsākā radiodīdžeja Arta Dvarionas augumu, bieži negadās, ka man būtu jāpieliecas, lai kaut kur tiktu iekšā. Lūk, Baltkrievijas pierobežā bija gan jāliecas, bet, tā kā man vienkārši nav pieliekšanās refleksa, ne vienu reizi vien ieskrēju stenderē. Nekādas sekas tas, protams, nav atstājis. Tās bija apmēram tās pašas mājas, kur man matos čakli ķērās mušpapīrs.
Zemās durvis un augstie žogi ir visai raksturīga apkaimes iezīme, bet bija arī viena lieta, ko redzējām pirmoreiz Latvijā, – pareizticīgo krucifikss ceļa malā. Kā atzina kāda diplomēta krucifiksu fane – tā, visticamāk, arī ir vienīgā vieta, kur kaut kas tāds Dievzemītē atrodams.
Neizdarītais
Kaut arī milzīgiem roku vēzieniem grābām un baudījām visu, ko vien šis nostūris var sniegt, ir vairākas lietas, ko apzināti vai neapzināti neizdarījām. Piemēram, Trubilovā uzzinājām, ka kaimiņos dzīvo 30 suņu. Veicot vienkāršus aprēķinus, secinājām, ka spēku pārsvars nav mūsu pusē, tāpēc nolēmām šo vietu neapmeklēt. Turklāt nākamajā ciematā mums stāstīja, ka tur ir nevis 30, bet gan 70 kranču. Gan jau nākamajā vietā mums stāstītu par 150 suņiem, bet kādā attālākā pilsētā suņu skaits būtu pieaudzis līdz divtūkstoš piecsimt.
Kad bijām pabeiguši ekspedīciju, beidzot tikām pie kārtīga ēdiena, ko diemžēl mums nevarēja piedāvāt pagastu veikaliņi. Ieturējāmies ēdnīcā pie Terehovas robežpunkta. Tur es pirmoreiz mūžā redzēju to ārprātīgo kravas auto rindu. Tālāk par diviem kilometriem saredzēt nevarēju, tā ka precīzi noteikt tās garumu neņemšos. Stundas laikā, kamēr mielojāmies, rinda nebija izkustējusies necik – tas ir tas, ko neizdarīja mašīnas, tāpēc šis novērojums iekļauts tieši apakšnodaļā Neizdarītais.
Jau sākotnēji spriedām, ka šī būs īstā kandžas zona, bet pat to mēs nepamēģinājām. Kad atvadījāmies no mūsu pēdējiem "mohikāņiem", saimnieks gan uzrunāja šoferi: "Žēl, ka tev jābrauc. Tā vismaz būtu kandžu iedzēruši." Šoferis piekrita, bet ierosināja: "Jūs jau varat iedzert ar dāmām." Ņiprais saimnieks uzlūkoja mūs un attrauca: "Nevar. Pārāk karsts, lai dzertu ar dāmām."