Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Šumaka. Gandrīz svētceļojums

10 dienu pārgājiens bez civilizācijas, ar mugursomām plecos un burundukiem, kas par tevi smejas... Tā Skrivanek Baltic vadītāja Aiga Veckalne iepazina no laimes mirdzošo vietu - Šumakas ieleju pie kājām Sajāniem Sibīrijā.

"Iespēja izrauties no ikdienas stresa, patērnieciskuma domāšanas, "pirmās pasaules" problēmām un novērtēt mazās lietas, tādas kā krūze siltas tējas vai roka, kas pasniedzas pretī, lai palīdzētu," valodu uzņēmuma vadītāja, latviešu filoloģe un čehu valodas speciāliste Aiga Veckalne uzskaita iemeslu kopumu, kas kopā ar draugiem un kolēģiem lika nopirkt biļetes līdz Irkutskai, pēc tam ar busiņu nokļūt līdz vistālāk dienvidos esošajam Baikāla punktam Kultukai un visbeidzot kājām doties gar Šumakas upes krastiem un kāpt Sajānu kalnos. "Austrumsajāni, kas atrodas Baikāla dienvidos, ir tikpat neparastas enerģētikas pārņemti kā pats Baikāls. Līdz ar to pievelk visus, kas interesējas par spēcīgām vietām, kā arī cilvēkus, kas atrodas savas iekšējās pasaules meklējumos. Ne velti Burjatijas republikā lieliski kopā sadzīvo budisms, šamanisms, vecticība un pareizticība," vēl vienu cēloni neparastajam ceļojumam atklāj Aiga. "Un, protams, neskartā, nesabojātā daba. Šī teritorija ir ap divus miljardus gadu sena, tā atceras pirmatnējās jūras viļņus un dinozauru soļus. Turklāt te ir ļoti, ļoti daudz kalnu upju un avotu, kas pārsātināti ar visdažādākajiem minerāliem - ķīmiskās analīzes, kas uzrāda līdz pat 40 dažādu noderīgu mikroelementu, sniedz atbildes tiem, kam nav ticības dažādām enerģētiski ezotēriski uzlādētām vietām un lietām. Šumaka - upe, kas plūst caur Austrumsajāniem, - jau gadsimtiem ilgi ir piesaistījusi svētceļniekus, kas dodas dziedināties uz Šumakas ielejas avotiem. Tādēļ mērķis bija skaidrs. Galu galā, leģenda vēsta, ka te pat Čingishans ārstējies un atguvis spēkus - Mongolija atrodas tikai pārdesmit kilometru attālumā."

"No Kultukas vēl gabaliņu mūs ar mašīnām aizved līdz pēdējai civilizācijas "citadelei" Suhoj Ručej (Ņilova Pustiņ) - burjatu teltij un mazam kioskiņam, kur ēdam vietējo gardumu: pelmeņus mantus jeb būžus. Esam gatavi startam, ejam iekšā mežā, un tad tas sākas - šaušalīgs lietus. Gāž burtiski balta siena. Ceļš, kuru bija izdangājuši vietējie burjatu zirdziņi, mums gāzās pretī kā dubļu upe. Attapos līdz ceļiem dubļos un atmiekšķētos zirgābolos," pirmo skarbās realitātes dušu atceras Aiga.

Jāsaprot, ka Sajāni nav nekādi pauguri. Virsotnes te pārsniedz 4000 metru, un tās jau ir domātas profesionāliem kalnā kāpējiem, kur bez pieredzes un speciālā ekipējuma neiztikt. Aigai un viņas ceļabiedriem augstākā iekarojamā vieta bija paredzēta Šumakas pāreja - 2760 metru augstumā (pēc grūtību pakāpes 1A kategorija, vieglākā), kura ir pa spēkam arī fiziski izturīgiem iesācējiem. Taču pārgājiens kalnos tik un tā nozīmē nepārtrauktu kustību augšā un lejā, turklāt vēl ar vismaz 15 kilogramu smagu mugursomu plecos (svaru rūpīgi izrēķina visiem vienādu).

"Sākumā mums bija romantisks priekšstats, ka mēs ugunskura gaismā gatavosim puišiem vakariņas, dziedāsim dziesmas. Taču realitātē bija tā - tikko gids pateica: viss, paliekam šeit uz nakšņošanu, mēs, meitenes, kritām gar zemi un no šādas pozas bezcerīgi vērojām, kā puiši sakurina uguni un sataisa pasaulē garšīgāko ēdamo no putraimiem un viena kartupeļa. Pirmajā naktī ielīdu gulēt slapja un pārsalusi, uzvilkusi mugurā visu iespējamo, knapi tiku iekšā guļammaisā. Ap to brīdi jau radās apjausma, ka sausas un siltas kājas turpmākās desmit dienas nebūs nekad. Visu šo laiku nožēloju, ka neesmu paņēmusi līdzi speciālo foliju, ko izklāt teltīs, jo tā aiztur siltumu. No rīta atklājās, ka ledus peļķēs sasalis. Tējas katlā peld trīs noslīkušas peles."

Nākamajā dienā turpinājās ceļš augšup, naktī aklimatizācija 2000 metru augstumā pie brīnišķīga kalnu ezera. Dienā - Šumakas pāreja. "Tikai tad mēs beidzot ieraudzījām, kādi Sajāni izskatās. Tie uzplaukst visdažādākajās brūnā nokrāsās. No gaiši brūna līdz dzeltenbrūnam, kakao un šokolādes krāsai. Un, jo augstāk kāp, jo vairāk ezeru acu paliek lejā. Vienīgais, kas šeit aug, ir akmeņi. Diemžēl lielākais šoks iestājas tad, kad ieraugi - tagad jākāpj lejā."

Visu rakstu par neparasto ceļojumu lasiet žurnāla Sestdiena 28. februāra – 6. marta numurā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena