Visticamāk, šos kadrus neviens cits nekad nebūtu ieraudzījis. Ja nu vienīgi kāds cītīgs pētnieks, kurš būtu nolēmis rakstīt grāmatu par kādu leģendārās preses fotoaģentūras Magnum fotogrāfu, izceltu tos no arhīvu miera.
Citādi – tas paliktu starp viņiem – fotogrāfu un fotoredaktoru. Tikai viņi divi vien pa īstam zina, ko nozīmē no pārdesmit negatīviem atlasīt īsto – to vienīgo publicējamo zelta griezuma kadru, kurā sakrīt visi kauliņi.
Viena no Berlīnes iezīmīgākajām fotogalerijām C/O sarīkojusi izstādi Magnum negatīvi. Fotogrāfu izvēle. Ietekmīgo preses fotoaģentūru 1947. gadā nodibināja četri fotogrāfi – Roberts Kapa, Anrī Kartjē-Bresons, Džordžs Rodžers un Deivids Seimors. Tā tika radīta, lai mainītu izpratni par fotožurnālistiku un celtu tās standartus, lai "dotu mums iespēju, faktiski uzliktu par pienākumu liecināt par pasauli un laiku atbilstoši katra spējai un redzējumam". Magnum fotogrāfi nebija redakcijas apkalpojoši zaldātiņi reportieri, bet personības – mākslinieki, kuru darbam vislabāk atbilst jēdziens "dokumentālā mākslas fotogrāfija". Liela daļa izstādē redzamo fotogrāfiju ir Magnum fotogrāfu pašu iniciatīva.
Izstāde ir kā otrādi apgriezts rakstains džemperis, kas atklāj kreiso pusi, kura ir ne mazāk aizraujoša kā labā. Ar krāsu – tolaik droši vien flomāsteriem un līmpumpiņām – negatīvos atzīmēti izvēlētie kadri. Līdzās tiem – palielināti publicētie kadri un fotogrāfa stāsts par bildes tapšanas apstākļiem. Ir ļoti savādi ieraudzīt, ka ikoniskajiem rakursiem ir bijuši arī citi varianti.
Aizkari lai paliek aizvilkti
Izstādē redzams vairāk nekā 100 publicēto fotogrāfiju un to negatīvu no Magnum arhīva. Laika periodā "no Otrā pasaules kara līdz mūsdienām", kā teikts izstādes anotācijā. "Mūsdienas" kā XXI gadsimta notikumi un digitālais laikmets gan izstādē neienāk. Tas ir spilgts XX gadsimta otrās puses portrets Magnum lielāko talantu redzējumā.
2001. gadā Rīgā bija skatāma fotoaģentūras 50 gadu jubilejas izstāde. Šīs izstādes tematiskais dalījums lieliski noder arī jaunajai C/O izstādei. Nemainīgie rituāli, Haosa hronika un Ikdienas estētika. Simt fotogrāfiju piedāvā visplašāko ģeogrāfisko, sižetisko un intonatīvo spektru. Magnum fotogrāfi bijuši klāt visos XX gadsimta izšķirīgajos vēstures notikumos un ar mākslinieka aci tvēruši arī dzīves smeķi un priecājušies par ikdienas "izšķirīgo mirkļu" estētiskajiem smalkumiem. Piemēram, Verners Bišofs 1961. gada 17. septembrī raksta sievai vēstuli no Japānas, kurā stāsta, ka ir atklājis "trīs kokus tādā skaistumā, kas liek aizrauties elpai".
Daudzi attēli kļuva par žurnāla Life vāka fotogrāfijām. Piemēram, viens no pazīstamākajiem kara foto – Roberta Kapas 1944. gada 6. jūnijā, D dienā, Normandijas krastos uzņemtie kadri. Kapa fotografēja pusotru stundu. 19. jūnijā šī fotogrāfija bija redzama uz Life vāka. Roberts Kapa, palicis dzīvs kaujā, atceras, ka teju zaudējis dzīvību aiz uztraukuma, kad asistents gandrīz pārgaismojis unikālos kadrus.
Bieži šie Magnum fotogrāfu kadri ir kļuvuši par cilvēces kopīgajām acīm. Piemēram, Šveices fotogrāfa Renē Burri 1963. gadā publicēšanai izvēlētais kadrs jau gadu desmitiem ir "piespiedis" pazīt Če Gevaru tieši tādu un ne citādu. Šis rakurss ir uzvarējis dabiskā atlasē un kļuvis nepārsūdzams gluži kā piemineklis. Nedaudz atpakaļ atliekta galva. Cigārs labajā mutes kaktiņā. Tieši tādā leņķī un ne citādā. Kaut kur sāniski dzeldīgi vērojošas acis. Lepns, augstprātīgs, nepieejams skatiens. Arī mazliet skumjš. Burri atceras, ka uz interviju viņš devies kopā ar žurnāla Look žurnālisti Lauru Berkvistu, kuru Če Gevara bija ielūdzis, tiekoties Ņujorkā 1962. gada beigās. "Uzreiz ievēroju, ka aizkari ir aizvilkti," atceras Burri. Kad viņš vaicājis, vai nevar tos atvilkt, Če Gevara strikti iebildis. Tas neesot nepieciešams. "Tikai vēlāk es ievēroju, ka viņš bija tik ļoti koncentrējies uz sevi – uz to, ko dara pats –, ka viņu nemaz neinteresēja, kas notiek ārpusē," stāsta fotogrāfs.
Pārējo 100 darbu vidū izceļas Filipa Halsmana veidotais Salvadora Dalī portrets, kas tapis viņa firmas lēcienu sērijā (no 1951. līdz 1959. gadam Halsmans vairāk nekā 200 cilvēku fotografēja lēcienā). Fotogrāfiju ar palēkušos Dalī, lidojošiem kaķiem un ūdens šļakatu zīmējumu gaisā iedvesmojusi Dalī glezna Leda Atomica (1948). Tā tapusi Halsmana Ņujorkas studijā, piedaloties četriem asistentiem un fotogrāfa sievai. Halsmans ar militāru precizitāti esot skaitījis līdz trīs, un tad asistenti metuši gaisā kaķus un gāzuši ārā ūdens spaiņus. "Mani asistenti un es bijām slapji, netīri un tuvu pilnīgam spēku izsīkumam, vienīgi kaķiem nekas nekaitēja," atceras Halsmans.
Daudzi Magnum fotogrāfi uzsvēruši veiksmes izšķirīgo lomu. Uzskatāms piemērs ir Eliota Ervita atmiņas, kā tapis viņa slavenais Amerikas viceprezidenta Ričarda Niksona un padomju premjera Ņikitas Hruščova dubutportrets Virtuves debates. Fotogrāfija uzņemta 1954. gada 24. jūlijā Amerikas nacionālās izstādes atklāšanā Gorkija parkā Maskavā. "Trāpījās būt īstajā vietā īstajā laikā," ir pārliecināts Ervits. Viņam paveicies, jo laimīgs gadījums viņu atšķēlis no pūļa un viņš ieguvis kontroli pār situāciju – varējis brīvi kustēties un izvēlēties labāko redzes leņķi. "Tas bija kā fotografēt zivi mucā," salīdzina Ervits. Šo fotogrāfiju Niksons vēlāk izmantoja savā prezidenta vēlēšanu kampaņā 1960. gadā.
Māte Terēze: "Jums jāuztaisa labi"
Izstāde daudz pasaka arī par talanta iedabu. Ne vienmēr tas ir savienojams ar pieklājību, labām manierēm un likumu ievērošanu. Bet tā ir recepte, kas der tikai īsti talantīgajiem, kuri pēc tam var uzrādīt darbus, kas to visu attaisno. Piemēram, Raghu Rai 1970. gadā dzinulī pēc īstā kadra pat uzņēmies uz savas sirdsapziņas neturēt solījumu Mātei Terēzei. Viņa atļāvusi viņam klusi sēdēt stūrītī un nestaigāt riņķī. Viņš, protams, tā nav darījis. Māte Terēze, to ieraudzījusi, sapratusi fotogrāfa profesionālo niezi un samiernieciski teikusi: "Bet tad jums jāuztaisa labi." Tapa momentuzņēmums, kurā Māte Terēze kāpj lejā pa kāpnēm (izskatās, ka laižas kā putns) mirklī, kad tieši virs viņas galvas ir redzams krucifikss.
Arī Marks Ribo, 1953. gadā tikko no Lionas iebraucis Parīzē un ieraudzījis kolorītos Eifeļa torņa krāsotājus, nav domājis pirmām kārtām par pieklājību. "Ieraudzīju šos akrobātus ar pindzelēm. Stundu rāpos augšā. Daži man vēlāk vaicāja, vai es pajautāju atļauju viņus bildēt. Teicu: "Dievs augstais, nē. Runāt ar viņiem nozīmēja paslīdēt un nokrist zemē.""
Šī ir ļoti personīga un intīma izstāde. Daudzi fotogrāfi ir atzinušies, ka, rādot savus negatīvus, jūtas kaili. Izstāde ir kā viņu dienasgrāmatas. Negatīvi ar seismogrāfisku precizitāti uzrāda visas viņu kļūdas, šaubas un neveiksmes. Taču tā nekādā ziņā nav okšķerējoša vai dzeltena. Atklājot šo profesionālo kailumu, galeristus vadījusi vislielākā pietāte pret fotogrāfiem un preses fotogrāfiju kā mākslu.
O, Tor!
Esot Berlīnē, kvalitatīvu izzinošu izstāžu cienītājiem nevajadzētu paiet garām izstāžu zālei Martin Gropius Bau. Īpaši pievilcīga tā šobrīd ir vikingu kultūras interesentiem un kinorežisora Pjēra Paolo Pazolīni daiļrades cienītājiem. Salikums – dīvaini eklektisks, bet izstādes tiešām ir redzēšanas vērtas.
Par latviešu pieplūdumu, ja tāds būtu novērojams, nebūtu jābrīnās, jo savu otro sezonu TV ekrānos vada populārais seriāls Vikingi ar iekarotāju Ragnaru Lotbroku centrā, kuru mūsdienu valodā mēs dēvētu, maigi sakot, par ambiciozu. Martin Gropius Bau plašā izstāde (800 eksponātu) ir laba iespēja salīdzināt, cik tuvu autentiskajai patiesībai bijuši seriāla veidotāji. Izstādes centrālais eksponāts ir līdz šim lielākais arheologu atrastais vikingu kara kuģis Roskilde 6. Tas ir 37 metrus garš, un tajā varējis satilpt 100 vīru. Dānijā Roskildes ostā 1997. gadā atrastais kuģis publiski tiek izstādīts pirmo reizi. Ar šo kuģi vikingi varējuši piebraukt tuvu krastam un ātri atkāpties, tas lielā mērā arī noteica viņu kara uzvaras. Vikingu pasaules sirojumu laupījumu sadaļā latviešus gaida kāds pārsteigums, īpaši Bauskas novada sievietes.
Izstādes
Izstāde Magnum Contact Sheets. The Photographers’ Choice. Līdz 2015. gada 16. janvārim. C/O galerija. Amerika Haus. www.co-berlin.org
Izstāde Die Wikinger/Vikingi. Līdz 2015. gada 4. janvārim. Martin Gropius Bau. www.berlinerfestspiele.de