Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Baltu ziemu negaida

Briežiem, stirnām, aļņiem vieglāk pārvietoties un atrast barību, ja sniega nav.

Kamēr cilvēki sapņo par sniegotiem un baltiem svētkiem, Latvijas staltbriežiem, stirnām un aļņiem labāk patiktu puspelēki. Kā ziemā dzīvo Latvijas briežu dzimtas dzīvnieki, stāsta zoologs, Dabas Aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts Vilnis Skuja.

 

Apaļais "aborigēns" alnis
Latvijas briežveidīgo lielākais bieds ziemā ir bieza sniega sega: ja tā pārsniedz 30 cm, staltbriežiem ir grūti, bet stirnas jūtas pavisam nelāgi. Stirnas kājas ir smalkas un tievas. Vilnis Skuja aicina iztēloties, kā būtu, ja mums ēdamo vajadzētu no sniega apakšas kasīt ar slotaskātu. Pārvietošanās pa sniegu arī prasa lielas pūles, sevišķi, ja jāmūk. Ja sniega slāni vēl klāj sērsna, tad kājas noplēstas līdz asinīm. Stirnai un briedim sniegā jāizkasa arī guļvieta, jo viņiem nav tik īpaša kažoka kā par Latvijas aborigēnu dēvētajam alnim.

Vislabākā virsmas un masas attiecība ir lodei, un arī alnis ziemā ir apaļš kā bumba

Alnis ir lielāks, kājas – garākas, tāpēc viņš sniega dziļumu tik ļoti neizjūt. Ja vien vieta ir piemērota guļai, proti, tur ir nemainīgs vēja virziens un laba pārredzamība un dzirdamība, alnis nometas tieši uz sniega. Guļot galvu pagriež uz aizmuguri un skatās uz aizvēja pusi. Ja plēsoņa nāks no priekšpuses, vējš tāpat ienesīs degunā ienaidnieka smaku, bet tas, kas aiz muguras, jāsadzird un jāierauga. Turklāt dzīvniekiem piemīt spēja vienu smadzeņu daļu paturēt možu, kamēr otra guļ dziļā miegā. 

Alnis var lepoties ar īpašu kažoku, kur katrs matiņš ir kā noslēgta caurulīte, kas pildīta ar gaisu. Rezultātā staltradzis guļ kā uz putuplasta, bet kažoks izolē no sniega virmojošo aukstumu. Vislabākā virsmas un masas attiecība ir lodei, un arī alnis ziemā ir apaļš kā bumba. Ķermeņa laukums, kas saskaras ar sniegu, ir samērā neliels attiecībā pret viņa iespaidīgajiem izmēriem.

 

Vēders pilns, bet labuma maz
Ziemā briežveidīgie, lai gan pietūcītiem vēderiem, tomēr zaudē ķermeņa masu: jāiztiek ar krietni trūcīgāku barību nekā vasarā. Stirnas meklē mazus zariņus un pumpurus, staltbrieži un aļņi mielojas ar kadiķu skujām, smalkiem bērzu zariem un jaunajiem kārklu dzinumiem. Šāda barība nav bagāta ar barības vielām.

Baktērijas pārtiek no zariem un tajās esošo celulozi sadala par glikozi, ko var uzņemt dzīvnieks

Aļņa kuņģa tilpums sasniedz ap 100 litriem. Viņš to piebāž ar maziem zariņiem, ko lēnām pārstrādā vesela "fabrika". Briežu dzimta ir atgremotāji. Viņiem ir četrdaļīgs kuņģis, kur atsevišķos nodalījumos dzīvo sīkbūtnes –  baktērijas un mikroskopiskās sēnes. Baktērijas pārtiek no zariem un tajās esošo celulozi sadala par glikozi, ko var uzņemt dzīvnieks. No baktērijām zvēri dabū arī neaizvietojamās aminoskābes, kuras nevar iegūt ar augu barību. Gremošanas sistēmas baktēriju masa ir tiešām iespaidīga – mērāma desmitos kilogramu!

Atšķirībā no sniega segas biezuma gaisa temperatūrai nav tik būtiskas lomas briežveidīgo izdzīvošanā. Ja nav sniega, viņi mēdz atkasīt zāles kumšķus uz lauka. Neskatoties uz salu, tur atrodami mazi, zaļi asniņi – ne vien garšīgi, bet arī ar augstu uzturvērtību: tāda zaļumu sauja atsver pusspaini pāraugušu zaru.

 

Burkāni eglēs neaug
Briežveidīgo piebarošana var palīdzēt izglābt daudzas dzīvības, tomēr zoologs iestājas par dabisko atlasi. Mednieki zvērus piebaro, jo baidās par savu lomu. Nereti tas tiek darīts nepareizi. Ja dzīvnieks kādu laiku jau ir badojies, bet tad tiek pie zemē nobērtiem graudiem vai saēdas sienu, kuņģis nosprostojas un galu galā ir vēl sliktāk.

Ziemā cilvēki dzīvniekus piebaro, bet pēc tam vasarā sūdzas, ka tie nāk un apgrauž kokus, noēd bietes, izrausta burkānus un kapos apēd tūjas (tur, protams, viņus neviens gan necenšas pamielot). Dzīvniekus, kas citādi pa mežu izklīstu vienmērīgi, piebarošana sakoncentrē vienuviet, un viņi izposta jaunos kociņus, jo šā vai tā gribas apēst kaut ko no dabiskās ēdienkartes. Turklāt bez saskaņošanas ar meža dienestu zvērus nemaz nedrīkst piebarot.

Ja  gribas zvērus pacienāt, tad dārzeņus labāk izbērt meža takas malā

Jau par tradicionāliem kļuvuši bērnu gājieni uz mežu, lai sakarinātu eglītēs burkānus, cerībā, ka zvēriņi novērtēs šīs rūpes. Patiesībā tas nemaz nav zaļi. Burkāni eglītē sabojāsies, bet zaros palikušajos diegos putniem var sapīties kājas vai pat spārni. Ja  gribas zvērus pacienāt, tad dārzeņus labāk izbērt meža takas malā.

Ziemā stirnas un brieži reizēm nāk piemājas ābeļdārzā – ne vien mežmalas mājās, bet arī ciemu vai mazpilsētu nomalēs. Lai pasargātu kociņus, var būvēt žogu. Stirnām divu metru augstums būs nepārvarams, bet brieži lēks pāri. Vēl var katru ābeli aptīt ar cietu stiepļu pinumu. Var izlikt biedēkļus vai izmantot skaņas avotus, taču, ja skaņa būs monotona, dzīvnieki ar laiku pieradīs. Mežinieki smērē uz kokiem ziedes, kas ir negaršīgas vai šņirkst starp zobiem, bet tas ir ļoti darbietilpīgi un noziesta tiek tikai galotnes daļa, jo visu tāpat nav iespējams.

 

Uz mežu ar binokli un bez suņa
Barības meklējumi nav vienīgais, kas nodarbina dzīvniekus. Jāuzmanās no plēsējiem. 

Latvijā vilku un lūšu nav tik daudz, lai viņi spētu ietekmēt briežveidīgo populāciju. Alnis nav vilku iecienītākā barība, viņiem labāk tīk mežacūkas, sevišķi sivēni. Taču saistībā ar cūku mēri Latvijā to skaits samazināts, tāpēc arī alnis varbūt nonāks vilka ēdienkartē.  

Vairāk nekā lūši un vilki briežiem un stirnām kaitē nepieskatīti suņi, kas trenkā dzīvniekus, liekot patērēt ziemā jau tā sarežģīti iegūstamo enerģiju un apgrūtinot izdzīvošanu. Turklāt jāņem vērā, ka ziemā briežveidīgo mātīšu miesās briest vasaras beigās un rudenī ieņemtie mazuļi, kam maijā un jūnijā jānāk pasaulē.

Ja gribas iet uz mežu lūkot dzīvniekus, suni labāk atstāt mājās vai vismaz turēt saitē.

Arī pašam zvēru pēdām nevajadzētu sekot. Tāpēc iesakāms ņemt līdzi binokli un turēties pa gabalu. Uz lauka stirnas var redzēt itin bieži, brieži vairāk parādās medību sezonas beigās, janvārī. Ar garantiju briežus, stirnas un aļņus arī ziemā var nopētīt Līgatnes dabas takās: tur tie ir pieraduši pie cilvēkiem un savvaļas brāļu ziemas grūtības viņus neapdraud.

Kad iestājas sals un ceļi tiek kaisīti ar sāli, kas dzīvniekiem ir deficīts, zvēri nāk no meža to laizīt. Tāpēc jābrauc uzmanīgi, bet, ja šādu skatu gadās ieraudzīt, no mašīnas ārā lēkt nevajag. Samazini ātrumu un vēro! 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena