Mežā līdzās var sadzīvot gan jaunaudze, gan kritalas un veci, putnu sacaurumoti koki, kā arī, bez šaubām, augstvērtīgas koksnes ieguvei derīgi koki. Jo daudzveidīgāks mežs, jo saimnieciski un ekoloģiski vērtīgāks! Raimonds Mežaks ilgtspējīgi saimnieko savā mežu īpašumā Pūpoli un zināšanās dalās arī ar citiem.
Jo daudzveidīgāks, jo vērtīgāks
Kāds ir skaists un vērtīgs mežs? Par to viedokļi atšķiras. Viena no izplatītākajām koksnes ieguves metodēm Latvijā daudzviet pēdējā laikā ir kailcirtes, kad nozāģēta tiek lielākā daļa koku, atstājot uz hektāru noteiktu skaitu tā saucamo ekoloģisko koku kopā ar apaugumu, priekšroku dodot ozoliem, liepām, priedēm, ošiem un gobām un ļaujot tiem sasniegt dabisko bioloģisko vecumu, bet tukšajā platībā vēlāk tiek stādīts jauns mežs, lielākoties izmantojot kādu vienu jeb monokultūru, piemēram, priedi, egli, bērzu un tamlīdzīgi. Tā veidojas saimniecisks mežs, kurā rindās aug jaunie koki līdzīgi kā dārzā burkāni vagās. Ekoloģisko koku saliņas kopā ar apaugumu palīdz ātrāk atjaunoties mežam raksturīgajai veģetācijai arī pārējā teritorijā, nodrošinot sēklu izplatīšanos un patvērumu kukaiņu, dzīvnieku un putnu sugām, dažādiem ķērpjiem, sūnām, sēnēm u. c.
Protams, līdz koki sasniedz vecumu, kad tos atkal var nocirst, paiet daudzi desmiti gadu, monokultūras audzes papildina arī citi koki, lielākoties veidojot pamežu, un pārējā veģetācija. Taču šādā mežā kokiem ir aptuveni viens vecums, attiecīgi veidojas ne tikai specifiska ainava, bet ir arī samazināta meža bioloģiskā daudzveidība, savukārt no saimnieciskā viedokļa arī palielinās riski, piemēram, egļu mežus apdraud astoņzobu mizgrauzis, kurš klimata pārmaiņu rezultātā visā Eiropā ir savairojies tik lielā skaitā, ka nodara nozīmīgus postījumus egļu mežiem.
Latvijā izplatītākie ir skujkoku jeb boreālie meži, kurus veido gan priežu, gan egļu meži, un nereti tie mijas ar dažādām lapu koku audzēm. Pateicoties sugu pielāgošanās spējām un dabiskajiem procesiem, kas mežā notiek, skujkoku meži spēj atjaunoties un nodrošināt to bioloģisko daudzveidību.
Savukārt platlapju meži sastopami auglīgās zemienēs, pauguru nogāzēs, upju ielejās un ezeru salās. Tās ir teritorijas ar bagātīgu augsni, tāpēc īpaši piemērotas dažādām aizsargājamajām sugām, tai pašā laikā bieži šīs zemes cilvēks izvēlas lauksaimniecībai, būtiski samazinot platlapju mežu platības.
Bez bioloģiski veciem kokiem neiztikt
Viens no dažādu sugu izzušanas vai skaita samazināšanās cēloņiem ir vecu, lielu koku trūkums mežā. Vecie koki nodrošina meža vides nepārtrauktību un kalpo par mājvietu dažādām dzīvo organismu sugām – sēnēm, sūnām, ķērpjiem, kukaiņiem, gliemjiem, sīkiem zīdītājiem un putniem.
Mūža ilgums dažādu sugu kokiem ir atšķirīgs, piemēram, apsei tie ir vidēji 100 gadi, bērzam – 150, eglei pat 300 gadu, bet priedei 500, liepai 600, un ozoli var sasniegt pat 1000 gadu vecumu.
Visbiežāk tieši bioloģiskā mūža otrajā pusē koks top par mājvietu lielākai sugu daudzveidībai. Nolūstot zariem vai dzeņveidīgo putnu darbības rezultātā kokos veidojas dobumi, kas kļūst par mājām dobumperētājiem putniem.
Pat ja kokus nenocērtam saimnieciskām vajadzībām, ne katrs koks sasniegs savu bioloģiski maksimālo vecumu – tie mēdz iet bojā dažādu ārēju apstākļu ietekmē. No brīža, kad koks no zaļojoša kļūst par sauskoksni, vēlāk tam nolūst zari, atdalās miza, līdz tas nogāžas pavisam un kļūst par kritalu, kas laika gaitā pilnībā sadalās, paiet vairāki gadu desmiti atkarībā no koka sugas, vides apstākļiem un vēl citiem faktoriem. Kritalas ir bagātas dažādu, tai skaitā retu sugu krātuves, un sugu sastāvs dažādās koksnes noārdīšanās pakāpēs periodiski mainās.
Dabiskā mežā atmirusī koksne veido ap 20% no kopējās biomasas, bet ar to saistīta vismaz ceturtā daļa no mežā mītošajām sugām, tādējādi tā ir veselīga, daudzveidīga un ilgtspējīga meža rādītājs.
Sausu koksni no meža bieži mēdz izvākt iedomātas kārtības dēļ, nepamatoti domājot, ka tā ir zaļojošus kokus apdraudošu kukaiņu savairošanās cēlonis. Bet ir gluži otrādi, jo kritalas kalpo par mājvietu šādu kukaiņu dabiskajiem ienaidniekiem, turklāt atšķirīgas ir sugas, kuras mīt kritalās, un citas, kurām tīk dzīvi, "svaigi" koki, – atmirušā koksnē dzīvojošās sugas neapdraud dzīvos kokus
Mācās pats un palīdz citiem
Bauskas novada Kurmenes pagastā, saimniecībā Pūpoli, sadarbībā ar Pasaules Dabas fondu ir izveidota meža demonstrējumu teritorija vairāk nekā 20 ha platībā, kurā jau 14 sezonas tiek demonstrēta dabai draudzīga mežu apsaimniekošana nelielos privātajos mežos. "Protams, pārdodam arī kokus no sava meža – cērtam izlases cirtēs, saglabājot mežā tos kokus, kuri ir dabai nozīmīgi. Ir daudz kritalu, arī nokaltušu koku. Pārsvarā šeit ir sausas minerālaugsnes, diezgan bagātīgas, un vietām arī mitras augsnes," teic Pūpolu saimnieks – diplomēts mežzinis Raimonds Mežaks.
Viņam, saimniekojot mežā, ir svarīgi, lai meža iemītniekiem netiktu atņemta viņu dabiskā vide un būtu maksimāli netraucēta dzīvošana, apvienojot to ar iespēju no meža gūt arī peļņu. Pirmos izcērt bojātos vai riskam pakļautos kokus, kā arī daļu augstvērtīgas koksnes, nosakot koku resnuma caurmēru, kuru mēra virs sakņu kakla 1,3 metru augstumā (piemēram, komerciāli augstvērtīgai egle tie ir 30 cm).
Raimonds lepojas, ka viņa mežā netrūkst arī bioloģiski vecu koku, tai skaitā stumbeņu un kritalu. "Piemēram, šajā sacaurumotajā kokā dzeņveidīgie putni meklē kāpurus – tā ir tāda kā viņu ēdnīca, un tieši šī procesa rezultātā veidojušies daudzie mazie dobumiņi. Dabā notiek cīņa par izdzīvošanu – ja izvācu sausos, kritušos kokus, es apzogu dabu, atņemot daudzām sugām viņu mājvietu un iespēju baroties," skaidro mežkopis.
Protams, mežos ir arī jaunaudzes – kociņi tiek stādīti nozāģēto vietā. Ir arī plašāka teritorija, kurā vējgāze nopostīja kokus, un to vietā Raimonds ir sastādījis eglītes, bet dabiski ir sasējušies bērzi, blīgznas, pīlādži un melnalkšņi. Pakāpeniski notiek retināšana, jo lapu koki aug straujāk un var nomākt egles, taču, izretinot ļoti intensīvi uzreiz, ir risks, ka sniegs vai ledus var noliekt atsevišķos kokus un tie aizies bojā. Mežā ieviesusies arī invazīvā korinte, no tās jācenšas tikt vaļā.
"Jaunās eglītes jāsargā no dzīvnieku bojājumiem, izmantoju speciālu repelentu, ar ko apsmērēju. Tomēr palīgsugas arī atstāju, piemēram, to pašu pīlādzi. Nevar jau arī meža iemītniekus pavisam pamest bez barības. Viņi grauzīs pīlādžus un liks mierā manas eglītes. Mežs ir visu laiku mainīgs, ik reizi, kad no pastāvīgās dzīvesvietas Cēsīs atbraucu uz Pūpoliem, es izstaigāju mežu, apskatos, kas mainījies, ko mežam vajag piepalīdzēt, es teiktu – saimniekot ilgtspējīgi ir interesanti, tas ir radoši," uzskata Raimonds Mežaks.