Teātra spēkos ir ne tikai palīdzēt cilvēkam dzīvot, piedāvājot uz skatuves redzamos stāstus, bet arī mainīt ikdienas paradumus, rūpējoties par to, kā šie stāsti top. Aizvien plašāk teātra durvis atveras ekoscenogrāfijai jeb scenogrāfijai, kas ir radīta ar atbildību pret vidi.
Pavērsiens kovidlaikā
Nevienu vairs nepārsteigsim, ja runāsim par ilgtspējīgu modi vai ilgtspējīgu arhitektūru, jo šajās radošajās jomās ilgtspēja ir ienākusi kā atbilde uz klimata krīzes uzdotajiem jautājumiem. Pēdējos gados savu ekoloģisko pēdu aizvien vairāk sāk apzināties arī skatuves māksla, kura apdzīvo dažāda izmēra skatuves dažāda vecuma un lieluma ēkās. Ja līdz šim izvēle ņemt vērā ilgtspējas aspektus radošajā procesā ir bijusi teātra praktiķu personiska pārliecība, tad savu atbildību par ietekmēm uz vidi pakāpeniski sāk apzināties arī teātri jau organizācijas mērogā.
Pavērsiena punktu nozarē Eiropā izraisīja Lielbritānijā pēc mazo teātra apvienību iniciatīvas tapusī un brīvpieejā esošā Teātra zaļā grāmata (Theatre Green Book). To 2021. gadā kopīgi radīja ilgtspējas eksperti un teātra mākslas praktiķi laikā, kad pasaules kustību īslaicīgi bija palēninājusi kovidpandēmija. Grāmata piedāvā praktiskas vadlīnijas un instrumentus tam, lai palīdzētu teātrim kļūt savā darbībā ilgtspējīgākam. Pirmā grāmatas daļa attiecas uz izrāžu radīšanu un to dzīves ciklu, otrā – uz teātru ēku pilnveidi, trešā – uz darbinieku un apmeklētāju paradumu maiņu. Tas ir brīvpieejā izmantojams ceļvedis ilgtspējā kā mazām, tā lielām teātra apvienībām ne tikai Lielbritānijā, bet arī citās valstīs. Tas, ka ar katru mirkli aug Teātra zaļās grāmatas tulkojumu skaits arī ārpus Eiropas (tā pieejama pat japāņu, arābu un korejiešu valodā), signalizē, cik aktuāls šis jautājums kļuvis daudzviet pasaulē.
Trūkst zināšanu
Šogad noslēdzas Eiropas mēroga iniciatīva STAGES, kas kopš kovidlaika apvienoja 12 teātrus. Tie veica savu organizāciju pašvērtējumu, lai mērķtiecīgi veidotu ilgtspējas principos balstītus rīcības plānus. Pašvērtējuma rezultāti atklāja, ka pārmaiņas ir straujākas, ja tās atbalsta teātra vadība, to īstenošanai veido starpdepartamentu zaļo komandu, paredz gan laiku, gan līdzekļus, izstrādā praktiskas vadlīnijas un iestrādā punktus arī sadarbības līgumos gan ar māksliniekiem, gan ar piegādātājiem. Taču tajā pašā laikā rezultāti rāda, ka par akūtākajiem darbinieki atzīst sociālās ilgtspējas jautājumus jeb labbūtību darbavietā, ka teātra darbiniekiem pietrūkst zināšanu par vides jautājumiem un to, cik svarīga ilgtspējīgu risinājumu rašanā ir sadarbība starp teātra veidotājiem, zinātniekiem un pašvaldību, kurā teātris darbojas.
Papildus katrs no STAGES teātriem testēja arī zaļo tūrēšanu (green touring), iestudējot neceļojošas (zero-travel) izrādes, kuras piedāvāja režisore Keitija Mičela un horeogrāfs Žeroms Bels. Izrādes vajadzībām enerģijai bija jābūt tikai no atjaunīgajiem resursiem. Daudzi teātri šīm izrādēm testēja cilvēkenerģiju, radot velotrenažieriem līdzīgus enerģijas ģeneratorus, ko izrāžu laikā darbināja cilvēki. Kaimiņos Lietuvā Nacionālais drāmas teātris pārgāja uz saules enerģiju, nodrošinot teju 90% no teātrim ikdienā nepieciešamās enerģijas.
Mums viss jau ir
To, ka scenogrāfa uzdevums ir domāt ne tikai par radošo ideju, bet arī par tās radīto ietekmi uz vidi un cilvēkiem, uzsver austriešu izcelsmes Austrālijā mītošā scenogrāfe un akadēmiķe Tanja Bīra. Tieši viņa 2008. gadā nāca klajā ar jēdzienu «ekoscenogrāfija», ar to saprotot ekoloģiski ētiskā veidā radītus risinājumus teātra izrādes skatuviskajām vajadzībām, tiecoties uz aprites ekonomikas principos balstītu pieeju. Bīra izceļ to, cik svarīgi ir ne tikai atrast ideju, bet arī domāt, no kurienes nāk materiāli, kāda ir to ietekme uz vidi un cilvēku un kas notiks ar izrādei radītajām dekorācijām, rekvizītiem, kostīmiem tad, kad izrādes mūžs uz skatuves būs beidzies.
Šo pārliecību viņa iemieso arī savos darbos. Laikmetīgās dejas izrādei Savērts 2013. gadā Bīra izmantoja ražošanas pārpalikumus – tuvējās gaļas pārstrādes uzņēmuma salami desu elastīgo tīkliņu atgriezumus. Tie kļuva par dejas izrādes mainīgo scenogrāfiju, bet pēc izrādes tapa satamborēti dizaina priekšmetos. Bīra savā ekoscenogrāfijas praksē ir pārliecināta, ka viss, kas ir vajadzīgs, mums jau ir. Atslēga ir scenogrāfa radošums, kas spēj lietām un materiāliem piešķirt jaunas lomas.
Galvenās lomas lietotam apģērbam Ģertrūdes ielas teātrī piešķīra režisors Andrejs Jarovojs, kustību māksliniece Kristīne Brīniņa un māksliniece Justīne Jaskujeviča vizuālā teātra izrādē Gadalaiki. Faux Pas 2024. gadā. Te skatītāju acu priekšā ir akrila, neilona, poliestera, gliteriem rotātu apģērbu kalni, kas ir scenogrāfijas pamats. Tie bez vārdiem runā par cilvēku negausību un ātro modi, kuras ekoloģiskā pēda ir milzīga. Pētnieki lēš, ka mode rada ap 10% no oglekļa emisijām pasaulē.
Latvijā pirmā izrāde, kas apzināja pašu radīto ekoloģisko pēdu izrādes tapšanas laikā, bija režisora Valteras Sīļa dokumentāri muzikālā izrāde/pārgājiens Mārupīte 2012. gadā. Tā vēstīja par ekoloģisko katastrofu, kuras rezultātā upē nonāca ķīmisks piesārņojums. Programmiņā bija uzskaitīti darba tapšanai patērētie resursi, tostarp Mārupītes ūdeņos nogrimusī gumijas čība.
Noliktavu "grāmatvedība"
Šis punkts – izmantot to, kas pašiem jau ir, – pārejā uz atbildīgu mākslas radīšanu ir svarīgs arī repertuārteātriem. To ikdiena ir lielas skatuves, kur skatītāji sagaida iespaidīgu scenogrāfiju. Taču liela scenogrāfija un daudzi jauniestudējumi nozīmē pilnas noliktavas. Tieši noliktavās esošo lietu un materiālu uzskaite un digitalizēšana ir viens no ceļiem, kā veicināt ekoscenogrāfiju praksē. Ja teātrim ir sakārtota noliktava, tas var palīdzēt atkārtoti izmantot to, kas pašiem jau ir. Pirmrindnieki šajā laukā ir Lielbritānija. Nacionālais teātris Londonā pērn ne tikai sakārtojis un sistematizējis savu noliktavu, bet atvēris to arī citu skatuves mākslas jomu darboņiem. Savukārt Karaliskais Šekspīra teātris pasaulslavenā dramaturga lugas Vētra iestudējumam greznos Šekspīra laika kundžu tērpus darināja no plastmasas atkritumiem, kas savākti Šekspīra dzimtajā pilsētā Stratfordā aktīvistu talkā.
Savukārt Latvijas Nacionālais teātris iesaistījies projektā Greenstage un pašreiz strādā pie savas noliktavas krājumu digitalizēšanas. Jau ir skatāms ukraiņu režisora Vladislava Troicka iestudējums – absurda šovs Karalis Ibī un citi monstri –, kam režisors kopā ar māksliniecēm Mariju Ulmani un Annemariju Ščegoļevu scenogrāfiju un kostīmus veidoja, kombinējot to, kas bija atrodams teātra noliktavā.
Kamēr Greenstage vēl top bezatkritumu skatuves rīki, jau martā teātrī gaidāma pirmizrāde Rūdolfa Blaumaņa lugai Ugunī. Tas Latvijas Nacionālajā teātrī būs pirmais bezatkritumu pieejā radītais iestudējums, kam scenogrāfiju veido Reinis Dzudzilo.
Izmantot vairākkārt
Saskaņā ar Teātra zaļo grāmatu, lai sasniegtu pamatlīmeni ekoscenogrāfijā, vismaz 50% izrādei nepieciešamo materiālu jābūt atkārtoti izmantojamiem un vismaz 65% no konkrētajai izrādei radītajiem materiāliem jābūt izmantojamiem arī turpmāk. Šo pieeju praksē jau izmēģinājis Latvijas Leļļu teātris. Veidojot izrādi Lasis Stasis 2024. gadā, kas tapa pēc rakstnieces Dainas Tabūnas grāmatas bērniem, teātris izvirzīja mērķi, lai vismaz 70% no izrādei nepieciešamo leļļu un dekorāciju būtu radītas no atkārtoti izmantotiem materiāliem. Izrādē ir "melnā kabineta" princips – melnā telpā melnā tērpti leļļinieki vada košas zemūdens radības, radot ilūziju, ka tās kustas pašas.
Tekstils, no kā mākslinieces Rūta Briede un Evija Stukle-Zuitiņa darināja ūdeņu iemītniekus – zivis, krabi, garneles, jūraszirdziņus, ūdensaugus un citus skatuves rekvizītus –, tapa no atkārtoti lietotiem un pārstrādātiem materiāliem. Pašiem vairs nevajadzīgos apģērbus uz teātri varēja nest arī paši skatītāji. Teātros ierastā sarkanā priekškara vietā šoreiz mazajiem skatītājiem pavērās no dažādu zaļo toņu audumiem sašūtu strēmeļu priekškars, kam vienlaikus bija arī ūdenszāļu loma.
Teātris bez skatuves
Cita ekoscenogrāfijai raksturīga pieeja ir izrādei piemērota vieta ārpus teātra. Ar šādu pieeju bieži strādā Valmieras Vasaras teātra festivāls. Kopradē ar skolēniem režisores Kristas Burānes izrādei Pasaules gals un citas blēņas 2021. gadā scenogrāfe Pamela Butāne pielāgoja Valmieras skolas telpas. Tajās jau esošie priekšmeti pārtapa par audiostāstus raksturojošiem rekvizītiem, kas tika izkārtoti skolas telpās. Audiostāstu maršrutus skolā iezīmēja krāsainas līmlentes uz grīdas.
Savukārt abu mākslinieču kopdarbam pa Latvijas pilsētām ceļojošai ekoteātra izrādei Visi putni skaisti dzied 2023. gadā, kas balstās ornitologu apkopotos zinātniskos datos un folkloras mantojumā un vēsta par Latvijas savvaļai raksturīgu putnu sugu populāciju dramatisku lejupslīdi, Pamela Butāne putnu tērpus un maskas darināja, liekot kopā veikalā iegādātus tautastērpu brāķētos audumus, lietotas ķiveres un krājumos jau esošās lentītes, podziņas un citas detaļas.
Pietuvinot skatītājus ainavai, komponiste Anna Fišere laikmetīgo operu Koku opera. Vējgāzes 2019. gadā, kas tapa iedvesmojoties no mežziņa Pētera Vollēbena grāmatas Koku slepenā dzīve, veidoja Somijas vidienē vētras skartā veco mežu zonā. Tur mākslinieka Andra Eglīša un arhitekta Austra Mailīša kopdarbā uz vietas tapa dabisks koka amfiteātris no vējgāžu sagāztiem kokiem, stiprinājumiem un apstrādei izmantojot amatniecības paņēmienus, pēc operas darinājumus atstājot tajā pašā vietā un ļaujot tiem pakāpeniski sairt, pārtopot atkal par daļu no meža dzīves cikla.