Zemgalē starp plašajām lauksaimniecības zemēm ir arī pārgājieniem interesantas vietas mežainos apvidos – ar izteiktu reljefu un skaistiem skatiem pāri apkārtnei, mežu ieskautiem ezeriņiem un muižām, kas noslēpušās senos parkos.
Labāk zināmais ir Pokaiņu mežs, kas pazīstams ar brīnumainiem nostāstiem un apmeklētājus priecēs ar stāviem pauguriem un dziļām ielejām, bet īpaši – ar slavenajiem akmeņu krāvumiem, kas dažādās formās un izmēros apskatāmi gan kaudzēs, gan upēs, gan valnīšos un rada patiesi neparastu iespaidu. Un, protams, Latvijas valsts mežu dabas parks Tērvetē, taču tas nebūt nav viss!
Dabas veltes
Blakus Pokaiņu mežam, Dobeles rietumu pusē, kur iesākas Kurzeme, atrodas mežiem apaugušie Krievkalni. Tos arī devāmies izstaigāt pārgājienā. Mūsu pirmais apskates objekts ir Sesavas ezers, pie kura atrodas a/s Latvijas valsts meži iekārtota atpūtas vieta ar ezera laipiņu. No šejienes baudāms nudien ainavisks skats pāri ezeram. Redzams, ka šī ir arī makšķernieku iecienīta vieta.
No Sesavas ezera dodamies pa pašu izplānotu maršrutu Krievkalnu augstākās virsotnes virzienā. Taciņa lēnām pārvēršas par bezceļu, tam šoreiz ir savs ieguvums. Atrodam veselu bariņu pavasara sēņu – lāčpurnus. Tās mežā neatstājam, jo, divreiz novārot un labi apcepot, sanāk garšīga maltīte, kā zināms, sēnēs ir arī daudz cilvēka organismam labvēlīgu vielu. Tomēr jāatgādina, ka, sēnes lasot un gatavojot, jābūt īpaši piesardzīgiem, jo ēšanai nepiemērotas sēnes var izraisīt saindēšanos.
Kad esam pārvarējuši nelielu purviņu, apbrīnojot dažādus pavasara augus, pētot dzīvnieku pēdas un priecājoties par saulīti, nonākam paugurā pie pamestas saimniecības ar daudzām sagruvušām ēkām. Gan jau leknie lauki apkārt un saimnieku radošums ir iemesls, kāpēc piemājas paugurs nosaukts par Govkuņģa kalnu. Šeit mums atkal viens pavasara prieciņš – lauks ir kā nosēts ar gaiļbiksītēm. Priecējam acis un lasām tās tējai, ko dzert ziemā, lai stiprinātu veselību un atcerētos skaisto pavasara ainavu.
Mežu un ezeru burvība
Sekojot medību torņiem, no bezceļa nonākam uz lauku ceļa, kas savulaik vedis uz mājām. Šādās situācijās īpaši novērtēju to, ka lietotnē LVM GEO ir iespējams sekot līdzi savai atrašanās vietai un iziet uz kādu no meža celiņiem vai taciņām. Dodamies uz Krievkalnu kalnu valni, kas ir unikāls ar savu stāvo, īpašo reljefa formu. Augstākā vieta sasniedz 149 metrus virs jūras līmeņa, līdz kurai uzved celiņš ar stāvu kāpienu. Bet ir tā vērts, jo no augšas atklājas tāla panorāma pāri Zemgales mežiem, saskatāma arī Dobele. Virsotnē LVM ir iekārtojuši atpūtas vietu ar soliņiem, kur baudīt pikniku un skaistos skatus.
Turpat netālu no Krievkalniem apskatāms Vipēdis – ezers, kas ieslēpies mežainā apvidū. Ja braucat ekskursijā, šajā pusē var apskatīt arī Svētes ezeru ar gājēju taku un Elku kalnu, baudīt atpūtu pie mazā Ružas ezera vai lielā Zebrus ezera. Visus šos ezerus iecienījuši arī makšķernieki – tie ir bagāti ne tikai ar zivīm, bet arī vēžiem.
Interesanti, ka Krievkalnu mežos ir arī Vilku kalns, kas ieguvis nosaukumu no saviem iemītniekiem, jo izsenis šajā apkaimē mituši vilki. Tālāk mežā atrodams purva ieskautais Vilkezers. Omulīga piknika vieta ir pie Spārnu ezera – ar labu peldvietu un taciņām apkārt ezeram, kur labi izstaigāties un uzkāpt Spārnu pilskalnā ar stāvām kraujām un, kā zināms, senu kultūras slāni, jo pilskalns bijis apdzīvots no IX līdz XIII gadsimtam. Tiek uzskatīts, ka tas bijis šīs puses – Spārnenes zemju – centrs.
Kopējais maršruta garums šajā dienā ir ap septiņiem kilometriem. Tā kā nakšņosim skaistajā Abgunstes muižā, savlaicīgi dodamies turp atgūt spēkus nākamās dienas piedzīvojumiem.
Vilces dabas parks
Zemgalē ir interesanti ceļot no vienas muižas uz nākamo un priecāties par senajiem parkiem. Īpaši ir vērts atzīmēt kultūrvēsturisko un dabas bagātību ainaviskajā Vilces dabas parkā, kas atrodas Jelgavas novadā, netālu no Tērvetes. Mūsu pārgājiena maršruts šeit atkal sanāk ap septiņiem kilometriem, ejot pa taciņām gar Vilces un Rukūzes upi.
Sākam pārgājienu no senajām Mūrmuižas ūdensdzirnavām, kam šeit ir vairāku gadsimtu vēsture. Pašas Mūrmuižas ēkas gan neesot saglabājušās, bet var aplūkot Mūrmuižas akmens mūra tiltu pāri Vilcei. Tas ir viens no senākajiem Latvijā, un noteikti iesaku nokāpt līdz upei un apskatīties uz lielāko akmens arku no apakšas – tā ir septiņus metrus plata un četrus metrus augsta. To kara vajadzībām esot būvējuši zviedri ap 1700. gadu, bet vēl Otrajā pasaules kara laikā tilts izturējis tanku pārbraucienus. Tilts ir vairāk nekā 100 metru garš un sastāv no trim laukakmeņu velvēm pār Vilces upi un divām tās attekām. Apmēram 50 metru attālumā no tilta ir Vella dziļums, par ko teika vēsta, ka tajā esot nogremdēta lāde ar zeltu un karaļa kronis.
Pa taciņām tālāk dodamies līdz Zaķu pļavai, pa ceļam priecājoties par zilajām, baltajām un dzeltenajām vizbulītēm upes nogāzēs. Savukārt Zaķu pļava, kur ierīkota plaša piknika vieta, ir noklāta ar dzeltenu pieneņu paklāju. Turpat pie pļavas, Rukūzes un Vilces upes krastos, var apskatīt devona laika smilšakmens atsegumus. Zaļu pļavu var ieraudzīt arī no augšas, uzkāpjot Vilces pilskalnā, kur iekārtota skatu platforma. Tālāk iesaku doties pa Barona taku, kas būs interesanta gan lieliem, gan maziem, jo pa ceļam izvietotas informācijas plāksnītes ar aprakstiem par dzīvniekiem, kas mežā dzīvo.
Pa Barona taku aizejam līdz Vilces muižai, kur priecājamies par muižas parku, ko rotā savvaļas tulpes un citi pavasara ziedi. Muižas apskate ar vēstures un spoku stāstiem nav iespējama ierobežojumu dēļ, bet vienmēr ir labi atstāt kaut ko nākamajai reizei, lai ir iemesls atgriezties tik skaistā vietā.
Ieteikums pārgājienu mīļotājiem: lai izvairītos no nevēlamas saskares ar ērcēm, ir vērts izvēlēties gaišu apģērbu ar cieši pieguļošām piedurknēm un pieguļošu apkakli. Pēc pārgājiena ieteicams rūpīgi pārbaudīt, vai pie apģērba nav pieķērusies kāda ērce. Lai laba pastaiga!