Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 28. novembris
Rita, Olita, Vita

Uzmanības centrā - egle!

Kaut arī dažādu – gan estētisku, gan praktisku – iemeslu dēļ svētku laikā daudzi izvēlas mājokļus rotāt ar tādu šķirņu eglēm, kuru skujas ir maksimāli biezas, kuplas un izturīgas, arī pavadot vairākas nedēļas siltās telpās, Latvijas vietējām savvaļā augošajām eglēm tomēr ir īpašs šarms, un it sevišķi piedzīvojumam, dodoties uz mežu kopā ar bērniem savas Ziemassvētku egles meklējumos.

Kā jau katru gadu, arī šosezon Latvijas valsts mežos ģimenei atļauts nocirst vienu eglīti, taču egle ir noderīgs koks ne tikai svētku laikam. Parastā egle jeb Picea abies ir vienīgā dabiskā savvaļas egļu suga Latvijā un trešā izplatītākā koku suga Latvijā, aizņemot 17% no mežu kopplatības.

Egle ir visātrāk augošā skuju koku suga Latvijā un mežu īpašniekiem nodrošina arī lielāko peļņu,

stāsta Guntis Grandāns, a/s LVM Sēklas un stādi direktors.

Viena no rekordistēm Grandāns rāda kastes ar pāris sprīžu gariem egļu dēstiem, kas, speciāli sagatavoti, gaida pavasari, lai tiktu iestādīti mežā. "Šobrīd kokaudzētavā notiek stādiņu šķirošana, apstrādāšana, lai pasargātu tos no kaitēkļiem. Lielākoties izmanto metodi, dēsta apakšdaļu, ko visbiežāk apdraud kaitēkļi, vaskojot ar eko vasku, tad tie tiek salikti kastēs un pa ziemu stāv kontrolētos apstākļos vēsā temperatūrā. Arī saknes tiek apstrādātas, izmantojot nikorizi – sēni, kas palīdzēs stādam iesakņoties, baroties un uzņemt ūdeni. Ir audzētavas, kur lieto sterilizētu substrātu, piemēram, Polijā un Vācija, bet mums substrāts nāk no dabiskas vides, tas nav sterilizēts. Šo dēstu stādīs, kad zeme pavasarī atkusīs. Protams, pirms stādīšanas tas jāatkausē. Ja iestādīsim sakusušu un ārā būs silts, iztvaikos viss mitrums no stāda zaļās daļas un stāds būs beigts," skaidro Grandāns. Egle Latvijā var izaugt vairākus desmitus metru – 45,3 m gara ir līdz šim garākā izmērītā egle Latvijā. Norvēģijā zināmā garākā egle ir 46 metrus gara, arī citur Eiropā šie koki vidēji ir tikpat gari vai īsāki.

Eglei nepatīk sausas un smilšainas vietas, tad tā nīkuļo, apaug ar sūnām un nekas prātīgs nesanāk. Ir mežu tipi, kurus mēs pazīstam kā egļu vēres – tie ir vislabākie apstākļi, kam raksturīga nedaudz skāba augsne, kura pavasaros ir kā nosēta ar zaķskābenēm – ja pavasarī gribas mieloties, jāiet uz egļu mežu! Arī lauksaimniecības zemēs egles aug ļoti labi un ātri, un šādās augsnēs bieži tiek veidotas egļu audzes koksnes ražošanai. LVM struktūrvienības sēklas audzē, stāda LVM teritorijās un arī pārdod stādus. "Šogad no visiem koku stādu veidiem kopā esam pārdevuši 56,1 milijonu stādu. No tiem egle šobrīd gan nav saskaitīta precīzi, bet, visticamāk, tie būs kādi 32–33 miljoni stādu," atklāj Grandāns.


Veiksmei – čiekuru raža

Lai tiktu pie dēstiem, vispirms jāsavāc čiekuri, kurus iegūst īpaši ierīkotās sēklu plantācijās. Tās veidotas, izmantojot uzpotētas egles – labākie koki, kurus sauc par izcilajiem kokiem. Tos atlasa zinātnieki. Šī selekcija Latvijā ilgst jau no pagājušā gadsimta 50. gadu otrās puses. Šobrīd stāda tā sauktās otrās pakāpes sēklu plantācijas, kuras atlasītas no speciāliem pārbaužu stādījumiem. Tas nozīmē, ka šīs te sēklas, kas tiks iegūtas sēklu plantācijā, ir ar būtiski augstāku ģenētisko potenciālu nekā tās, kuras var ievākt mežaudzē un tiek sauktas par kontrolmateriālu. Egle ļoti labi izaug no spraudeņiem, un to var pavairot arī veģetatīvi, lai cik dīvaini tas neliktos.

Kad egle sasniegusi noteiktu briedumu, tai veidojas čiekuri. Čiekuru vākšanas darbs nav nekāds vienkāršais. Cilvēkam jākāpj eglē un jānozāģē tā daļa, kur ir čiekuri. Ja ir viena galotne, tad nozāģē to nost, čiekuri ir lejā un tos viegli salasīt, sašķirot un nogādāt tālāk. Eglei no sānzariem veidojas jaunas galotnes, un ir iespējams, ka vienas nozāģētās vietā saaug pat četras piecas jaunas. Tā notiek arī dabiskā mežā, ja kādu iemeslu dēļ eglei galotne nolūst.

Egles mūžā čiekuru ražu var iegūt četras piecas reizes. Vecākās sēklu plantācijas, kas šobrīd ir Latvijā, ierīkotas pagājušā gadsimta 70. gados. Arī pirmās rūpnieciskās ražas eglei sagaidīt prasa visai ilgu laiku. Pirmā rūpnieciskā raža gaidāma, ātrākais, pēc 12 gadiem no potzara audzētai egle, bet no sēklas audzētai jāgaida 25–30 gadu, līdz egle ziedētu un nobriestu čiekuri. "Egle ir izvēlīga attiecībā uz ziedēšanu. Tā neziedēs kuru katru pavasari! 2018. gada pavasaris bija ļoti karsts. Agrs, karsts, maijs un jūnijs, laiks bija sauss. Mēs kā meža praktiķi zinām, ka daudzās vietās tika apstādināta meža stādīšana, jo zeme bija tāda, ka lāpstu nevarēja mālainākā zemē dabūt, lai koku iestādītu. Sausums un karstums kokam izraisa stresu, tas saprot, ka visi spēki jāvelta, lai izdzīvotu un vairotos, un koks rieš ziedpumpurus. Tādēļ šogad ir ļoti laba čiekuru raža, un ir cerība ievākt sēklu rezerves 3–4 gadiem," stāsta Grandāns. Egļu ziedpumpurus apdraud arī pavasara salnas un tā saucamā egļu čiekuru rūsa – sēnītes infekcija. Ja laiks ir mitrs un silts, sēnes izplatība būs agresīvāka. Ir jāveic profilaktiski pasākumi, un tur neko citu kā diemžēl tikai ķīmiju izmantot nevar.


Rūpīgs darbs

Čiekuri nonāk kaltē, kur, pamazām kāpinot temperatūru un nepārsniedzot plus 50 grādus, tos izžāvē. Egles čiekuri ļoti viegli atveras, – diennakts laikā čiekuriņš jau ir izkaltis, – tad tos krata uz sietiem, griež trumuļos, līdz visas sēklas izkrīt. Dabīgi mežā tas notiek martā. Kaltē pēc sēklu savākšanas tās nonāk attīrīšanas iekārtās, kur atdala spārniņus, tukšās sēklas un citus piemaisījumus. Sēklas tiek sadalītas pēc izmēriem, nosvērtas, tad atbrauc Valsts meža dienesta inspektors, noņem paraugu un aizved uz pētīšanas staciju, kur nosaka sēklu kvalitāti – iegūtās sēklu partijas dīgtspēju. "Stādaudzētavās izmantojam tikai tādas sēklas, kuru dīgtspēja nav mazāka par 96% procentiem. Tās izdiedzējam, lai audzētu stādus speciālās audzēšanas kasetēs, kurās tiek iepildīts īpaši sagatavots kūdras substrāts, kas sagatavots pēc Bioloģijas institūta izstrādātas receptes," skaidro LVM Sēklas un stādi direktors. No sēkliņas izdiedzēšanas līdz dēsta nonākšanai apstādāmajā platībā paiet no pusgada līdz pusotram vai pat diviem trim gadam atkarībā no izmantotās dēstu audzēšanas metodes – kailsakņu vai ietvarstādi.

Ar iestādīšanu vēl nekas nebeidas – stādi tiek apstrādāti, lai tos nosargātu pret kaitēkļiem, meža zvēriem, tiek pļauta zāle, kas saaug ap dēstiem. Stādi parasti ieaug ļoti labi – līdz pat 95%. Taču egles ir jāretina, jo, pārāk biezi saaugušas, tās neveidojas kvalitatīvas. Retāk stādītie koki ir noturīgāki pret vēju, tiem ir stiprāka sakņu sistēma, jo nav bijis jākonkurē ar pārējām. Vidējais vecums, kad egle gatava ciršanai, ir 81 gads, bet retināšana jāveic aptuveni 10 gadu vecām eglēm, kas sasniegušas ap 8–10 metru augstumu.

Egles koksni plaši izmanto koka ēku konstrukciju veidošanai, jo tā ilgi kalpo un viegli pakļaujas apstrādei.


Svētkiem un apstādījumiem

Svētku egles meklētājiem gan jāņem vērā, ka jaunaudzēs cirst eglīti ir kategoriski aizliegts!

LVM atļauj katram Latvijas iedzīvotājam uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu nocirst vienu eglīti. Piemērotāko koku varat meklēt zem elektrolīnijām, ceļu malās un grāvjos. Cik lielu? Egles celms nedrīkst būt resnāks par 12 cm. LVM audzē arī dekoratīvos stādus, un to vidū ir Latvijas parastā egle, Serbijas egle, asā egle un daudzas citas ar atšķirīgu skuju krāsu, vainagu formu, skuju lielumu un pat asumu. Kalsnavas arborētumā, kur mērķtiecīgi tiek veidota kokaugu kolekcija, ir pāri par 130 šķirnēm tikai parastajai eglei vien! Pasaulē aug aptuveni 35 egļu sugas, un tām ir vēl dažādas šķirnes, kas selekcijas rezultātā tiek vai nu mērķtiecīgi veidotas, vai arī rodas pašas dabā kā veģetatīvie mutanti. "Šādas mutācijas ir tā saucamās vēja slotas – sabiezējumi zaru vainagā, kur šūnu līmenī kaut kas ir izmainījies, ģenētiskais kods ir savādāks nekā "normālajam" kokam. Tāda ir, piemēram, čūskegle – parastās egles mutants Virgata, raksturīga ar to, ka faktiski neveido otrās pakāpes zarus, tikai pamatzarus, kas ir slaidi, lokani un izlocīti kā čūskas uz visām pusēm. Man personīgi no visām šķirnēm patīk tieši Latvijas selekcijas šķirne Dundanga. Dundagas puses mežos mežkopis savulaik atrada eglīti, kuru dēvē arī par Dundagas kadiķegli – kompakts, slaids kociņš, atgādina kolonnu, blīvs zaru vainags – siluets tiešām atgādina kadiķi, izskatās zaļa un maiga, bet, kad ar roku pataustīsi, riktīgi duras! Kā jau kadiķis! Šī egle mežā tāda bija izveidojusies dabiski un tika pavairota ar spraudeņiem, tādējādi saglabājot savu ģenētisko informāciju. Ne visas mutācijas ir spējīgas to izdarīt, citreiz ir tā, ka uzpotē uz potcelma, bet potcelms nomāc šķirni ar savu fizioloģiju," skaidro Grandāns.

Daudzveidīgs Latvijā audzētu egļu šķirņu klāsts pieejams LVM stādaudzētavās un Latvijas valsts mežu vēstniecībā Rīgā – tās var iegādāties, iestādītas podiņos, un pavasarī kociņus var pārstādīt augsnē.

Top komentāri

Labspadoms
L
Eglītes , kas aug grāvmalās, tās ir vislabākās, jo dabū daudz gaismas. Bet nākotnes grāvmalās viņām nav tā kā tā... .
taygans
t
oh...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena