Pēdējo gadu notikumi pasaulē devuši jaunu sparu zaļās enerģijas projektiem un aktualizējuši jautājumus par Latvijā atjaunojamajiem, it īpaši vēja energoresursiem. Latvijas Vēja enerģijas asociācijas vadītāja Toma Nāburga pieredze atjaunojamās enerģijas projektu attīstīšanā un realizācijā ir vairāk nekā desmit gadu, un viņš ir pārliecināts – Latvijā tās izmantošanai ir nākotne.
Cik liela ir vēja elektrības ģenerācija kopējā enerģētikā un arī atjaunojamo resursu enerģētikā?
Eiropā no kopējā elektroenerģijas patēriņa tie ir 15%. Kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija orientējoši arī ir Eiropas līmenī. Lietuvā nedaudz vairāk, Igaunijā mazāk, bet tuvu tam. Savukārt Latvijā šī situācija ir diezgan bēdīga. Mums ir tikai nepilni 2%. Esam vienā no pēdējām vietām starp Eiropas valstīm.
Kas bijuši līdz šim galvenie iemesli, kuru dēļ pie mums aizkavējusies vēja parku attīstība?
Tas vairāk ir bijis politisks iemesls, proti, Eiropā, tostarp Igaunijā un Lietuvā, ir bijusi skaidra izpratne par to, ka šis ir lēts un tīrs veids, kā ražot elektroenerģiju. Turpretim Latvijā bijis spēcīgs lobijs no tiem energoresursiem, kas līdz šim dominējuši mūsu energobilancē. Dabasgāzes lobijs, kā arī apstāklis, ka Latvenergo ir lielākais gāzes patērētājs, ražojot elektroenerģiju Rīgas TEC 2. Tas viss bremzējis alternatīvu energoresursu ienākšanu tirgū, kā arī bijuši dažādi administratīvi šķēršļi likumdošanā, kas nav ļāvuši raiti šai tehnoloģijai attīstīties, saskaņot projektus un uzsākt būvniecību.
Cik dabai draudzīga ir enerģijas iegūšana no vēja?
Pats elektrības ražošanas process ir tīrs un bez CO2 izmešiem. Nenoliedzami varētu diskutēt par to, cik daudz izmešu ir radīti, kamēr šīs iekārtas ražo un būvē, taču jebkuras iekārtas, vai tas būtu ūdens ģenerators vai ogļu stacijās izmantojams ģenerators, ražošanas, transportēšanas procesā rodas CO2 pēda. Turklāt vēja turbīnām šī pēda nav tāda, par kuru šai tehnoloģijai būtu jākaunas, jo tā ar uzviju tiek kompensēta, kamēr iekārtas darbojas. Turpretim fosilās iekārtas arī darbošanās procesā turpina radīt CO2 izmešus. Raugoties no sabiedrības interešu viedokļa, vēja enerģija ir saprātīgs solis. Šobrīd visā pasaulē tā tiek mērķtiecīgi virzīta. Piemēram, Ķīna ir viena no piesārņotākajām valstīm pasaulē, taču tā ir apzinājusies, ka kaut kas jādara, lai situāciju mainītu, un pēdējos gados kļuvusi par absolūtu čempioni vēja un saules iekārtu uzstādīšanā.
Tāpat cilvēkiem mēdz būt satraukums par to, ka vēja turbīnas var negatīvi ietekmēt putnus, taču patiesībā to ietekme nav tik būtiska, lai šīs iekārtas neuzstādītu. Piemēram, Grobiņas vēja parkā, kas pastāv jau vairāk nekā 20 gadu, stārķi dzīvo un ligzdo tā tuvumā, kā arī teritorijās, kur turbīnas atrodas. Putni perspektīvā redz objektus un spēj no tiem izvairīties. Protams, var notikt negadījumi, taču, aplūkojot statistiku, ko apkopojuši ornitologi, to putnu daudzums, kas aiziet bojā vēja turbīnu dēļ, ir mazāks nekā no automašīnām vai stikla fasādēm, kurās putni mēdz ieskriet. Tehnoloģijas progresē, tāpēc jau šobrīd ir iespēja šīm iekārtām uzstādīt putnu detektorus, kas reaģē uz noteiktu kustību un pārtrauc savu darbību, kad putni pietuvojas. Turklāt iekārtas netiek uzstādītas tajās vietās, kur ligzdo īpaši aizsargājamie putni, tādi kā melnie stārķi, mazie un lielie ērgļi vai citu sugu putni, kas tiek vērtēti ietekmes uz vidi novērtējumos.
Daļa cilvēku uztraucas, kas notiks tālāk, kad iekārtas nolietosies. Vecās paaudzes iekārtas būs jāutilizē, bet jaunās paaudzes iekārtas būs pārstrādājamas, nevis utilizējamas, un no pārstrādātā materiāla atkal varēs ražot jaunas turbīnas. Tātad par vidi tiek nopietni domāts.
Kāda atšķirība starp vēja ģeneratoriem uz zemes un ūdenī?
Pēc būtības lielas atšķirības nav. Vienu iekārtu uzstāda uz sauszemes, līdzīgi kā ēku uz betona pamatiem, otra iekārta arī uz kaut kā jāstiprina, tāpēc tiek meklēts pamats jūrā, parasti 40 vai 50 metru dziļumā, lai varētu uzstādīt stiprinājumu, uz kura šī iekārta atradīsies. Latvijai ir potenciāls izvietot vēja ģeneratorus gan uz zemes, gan uz ūdens, taču, tā kā patlaban sauszemes potenciālu neesam apguvuši, primāri būtu jāsāk ar to. Arī iekārtu uzstādīšana uz sauszemes ir lētāka, ātrāka un vienkāršāka. Tas būtu arī gala patērētāju interesēs, jo šādi saražota elektroenerģija ir par vienu vai diviem centiem kilovatstundā lētāka. Kad sauszemes potenciāls apgūts, var domāt par iespējām jūrā. Piemēram, Lielbritānijā un Beniluksa valstīs, kas ir ļoti blīvi apdzīvotas, sauszemes potenciāls jau apgūts, tāpēc tiek meklētas piemērotas vietas jūrā.
Kā vērtējat Latvijas sabiedrības informētību un izpratni par atjaunojamajiem energoresursiem?
Pēdējos gados izpratne uzlabojas, īpaši jauniešu vidū, taču kopumā sabiedrības informētības līmenis ir zems. Iemesls tam ir nepietiekami plaša informēšanas intensitāte. Nozare par sevi iespēju robežās ir mēģinājusi stāstīt, bet nepietiekami. Jāteic, ka līdz 2020. gadam runāt par vēja enerģiju bija ļoti sarežģīti, jo tas viss bija OIK fonā. OIK bija ļoti "toksisks", un vējš arī tika uzskatīts par politizētu biznesu. Pirmās vēja atļaujas saņēma politiskajiem spēkiem pietuvināti cilvēki, līdz ar to process bija ar negatīvu pieskaņu. Tas sabiedrībā radīja noraidošu attieksmi. Šobrīd, kad sabiedrība ir sapratusi, ka subsīdijas šajā biznesā nav vajadzīgas, pēdējos trijos gados sāk notikt plašākas diskusijas jau par citiem aspektiem. Piemēram, ja vēja turbīnas tiks uzstādītas, kā tās ietekmēs ainavu vai vietējo iedzīvotāju labsajūtu. Priecē, ka jaunieši saprot šo tehnoloģiju nozīmi, viņiem svarīgi, lai enerģētika būtu bez CO2 pēdas un atstātu mazāku ietekmi uz vidi mums apkārt.
Kā redzat vēja enerģijas nozares attīstību Latvijā tuvākajos gados?
Ja šai nozarei netiks likti mākslīgi šķēršļi, tā varētu diezgan strauji attīstīties un nākamajos 5–7 gados pilnībā nosegt Latvijas elektroenerģijas patēriņa nepieciešamību, arī būtiski samazinot elektroenerģijas cenas. Latvija no elektroenerģijas importētājas varētu kļūt par tās eksportētāju. Īpaši, ja runājam par jūras vēju, jo tas ir mūsu lielais potenciāls. Tiek prognozēts, ka ap 2030. gadu elektroenerģiju varēs pārveidot ūdeņradī, un šī tehnoloģija būs tik attīstīta, ka no šīs lētās elektroenerģijas ūdeņradi lielos apjomos varētu ražot un ar to varētu daļēji aizstāt arī dabasgāzes patēriņu.