Lielā zemes kamene (Bombus terrestris L.) ir pirmais no savvaļas apputeksnētājiem, ko Latvijas Biškopības biedrība biedru un sabiedrības balsojumā šogad bija iecēlusi gada bites godā. Lai arī sastopama savvaļā, lielā zemes kamene ir liels palīgs siltumnīcas darbos, kuru veikšanai šī bišu suga tiek pavairota pat komerciāli.
Katrs trešais kumoss
Šajā gadā gada apputeksnētāja godam sākotnēji Latvijas Biškopības biedrība izvirzīja četras pārstāves no bišu virsdzimtas: divas vientuļās bites – slaidbiti (Lasioglossum morio) un smilšbiti (Andrena haemorrhoa) –, kā arī divas kameņu sugas – melno kameni (Bombus lucorum) un lielo zemes kameni (Bombus terrestris).
Pie apputeksnētājiem pieder tie dzīvnieki, kas pārnes putekšņus no ziedu vīrišķajām daļām uz sievišķajām, tā nodrošinot augu vairošanos. Latvijas Biškopības biedrības padomes priekšsēdētājs pētnieks Juris Šteiselis skaidro, ka Eiropā mītošie apputeksnētāji galvenokārt ir kukaiņi, piemēram, bites (tostarp kamenes, medusbites un vientuļo bišu sugas), lapsenes, ziedmušas, tauriņi, naktstauriņi, vaboles un citas mušas.
Ap 80% uz Zemes augošo augu ir entomofili jeb tādi, kuru apputeksnēšanai ir nepieciešami kukaiņi. Eiropā savvaļā dzīvo aptuveni 2000 bišu sugu, Latvijā – ap 300 bišu sugām. Medusbišu galvenais uzdevums ir apputeksnēšana. Daudzas no bišu sugām apmeklē tikai noteiktas augu sugas ziedus, tādējādi apliecinot savu būtisko lomu arī ekosistēmā. Eiropas Savienībā no kukaiņu veiktās apputeksnēšanas ir atkarīgas gandrīz četras piektdaļas mērenās klimata joslas savvaļas ziedu un kultūraugu. Turklāt ASV zinātnieku aprēķini liecina, ka no medusbišu apputeksnēšanas ir atkarīgs pat katrs trešais pārtikas kumoss, ko apēd cilvēks.
Lai arī lielākā daļa apputeksnētāju kukaiņu ir savvaļas sugu pārstāvji, tomēr ir arī sugas, kuras tiek audzētas to ekonomiskās vērtības dēļ. Viena no tām ir arī lielā zemes kamene, kuru Latvijas Biškopības biedrība godina par Gada biti 2021.
Ik pavasari – jauna saime
Kopumā pašreiz Latvijā pētnieki ir apzinājuši ap 30 kameņu sugām, no kurām lielā zemes kamene ir viena no izplatītākajām Latvijā. Vēl bieži sastopamas ir arī melnās kamenes, akmeņu kamenes (Bombus lapidarius), tīruma kamenes (Bombus agrorum) un meža kamenes (Bombus sylvarum).
Lielās zemes kamenes ir augumā lieli kukaiņi. Piemēram, kameņu mātes augums var sasniegt 20 līdz 22 milimetru garumu, bet darba kamenes ir mazākas. Bites, iestājoties vēsam un miglainam laikam pārtrauc lidojumus, savukārt lielā zemes kamene turpina to darīt, pateicoties samērā biezajam apmatojumam, kurš klāj šīs bites ķermeni.
Līdzīgi medusbitēm, kamenes dzīvo saimēs. Medusbites ir aktīvas visu cauru gadu un nesnauž arī ziemā, kurpretim kamenēm ziemo tikai iepriekšējā gadā dzimušās un apsēklotās kameņu mātes. Savukārt darba kamenes un trani nemaz nesagaida nākamo pavasari, jo jau rudenī iet bojā.
Pametot ziemošanas vietu, jaunā kameņu māte pavasarī uzmeklē citu ligzdas vietu, kur sāk veidot jaunu saimi. Savvaļā lielās zemes kamenes ligzdas veido pamestās peļu alās vai līdzīgās vietās. Savas ligzdas segumam izmanto pūkas un vilnu, ko tur pametuši iepriekšējie iemītnieki. Mitekļa izraudzīšanās zemē devusi arī kamenei vārdu.
Lai iemācītos bišu sugas atpazīt dabā, ar bišu attēliem kukaiņu noteicējā var arī nebūt gana. Pētnieks Šteiselis norāda uz dabas mācības skolotāju lomu intereses un vērības rosināšanā bērniem, uz dabas vērošanas ieraduma veidošanu gan maziem, gan arī lieliem, spējot pamanīt kukaiņus dabā, pievērst uzmanību to proporcijām, krāsojumam, atrašanās vietai, kā arī būt pacietīgiem un vērot to savstarpējās attiecības.
Audzē arī komerciāli
Lai gan lielās zemes kamenes labprāt uzmeklē ziedus savas ligzdas tuvākajā apkārtnē aptuveni 150 līdz 300 metru apkaimē, tās var lidot arī tālāk un barību atrast krietni tālu no mājām, līdz pat viena līdz pusotra kilometra rādiusā.
Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigām pasaulē lielās zemes kamenes tiek izmantotas siltumnīcu augu apputeksnēšanai. Kameņu komerciālā audzēšana tolaik tika uzskatīta par sava veida apvērsumu siltumnīcas darbos, īpaši tomātu un paprikas apputeksnēšanai, jo līdz tam cilvēks šo vieglās pakratīšanas darbu darīja ar rokām pats. Nu šo svarīgo pienākumu, lai varētu tikt pie ražas, var uzticēt pašaudzētajai kamenei. Kas nav mazsvarīgi, ļaujot darboties dzīvam organismam – kamenei –, ir jāatsakās no ķīmisku līdzekļu klātbūtnes šādā siltumnīcā.
Juris Šteiselis stāsta, ka lielās zemes kamenes pašreiz kļuvušas par pasaulē otro visvairāk komerciāli audzēto bišu sugu pēc medusbitēm: "Latvijā kamenes visvairāk izmanto tomātu apputeksnēšanai, tāpat tās lieliski strādā krūmmelleņu dārzos, zemeņu laukos un dažādu kultūraugu sēklu laukos."
Reizē ar kamenēm apputeksnēšanas terminoloģijā ienācis tāds vārds kā vibroappute (buzz pollination), ar ko saprot zieda apputeksnēšanu, to sapurinot.
"Kamene prot ieķerties ziedā un sapurināt tā, ka putekšņi uzbirst kamenei. Šādi iegūst gan kukainis, gan augs. Kamenei putekšņi nepieciešami savas jaunās paaudzes barošanai, bet zieda sapurināšana nodrošina, ka putekšņi nonāk uz drīksnas un zieds tiek sekmīgi apputeksnēts," skaidro Šteiselis.
Ekoliteratūrā iezīmētās nākotnes ainas, kad augļu kokos rāpjas cilvēks ar otiņu rokās, lai apputeksnētu tos, biškopības eksperts uzskata par pārlieku futūristiskiem un apšaubāmiem. Tuvoties katram augļu koka ziedam šādā veidā nebūt nebūtu vienkārši. Izrādās, ka pašreiz pasaules gudrie prāti jau izstrādā robotus, kuri šo apputeksnēšanas darbu varētu veikt ar piemērotu gaisa strūklu.