Ziema nav šķērslis, lai nakšņotu teltī

Tieši tādēļ, lai izbaudītu šīs labās sajūtas, pirms Ziemassvētkiem devāmies divu dienu pārgājienā.Maršruts: Olaine– LožmetējkalnsMaršrutu bijām noskatījuši jau iepriekš, apmeklējot Ziemassvētku kauju muzeju, kas atrodas Ložmetējkalna tuvumā. Tas arī kļuva par mūsu pirmās dienas pārgājiena mērķi, izkāpjot no vilciena Olainē. Laiks patīkams, ik pa laikam uzspīd saulīte, nokrišņi iespējami tikai īslaicīgi, ko gan vairāk var vēlēties. Mazākajam gājējam ir tikai pieci gadi, tāpēc nolemjam, ka mūsu dienas maršruts nebūs īpaši garāks par 10 km. Beigās gan sanāca turpat visi 20, bet pa viegli ejamu apvidu, tāpēc arī mazās kājas to varēja pieveikt. Mūsu pirmā pieturvieta ir, tikai nedaudz izejot no Olaines, kur slēpņotāji iekārtojuši slēpni, kas veltīts Olaines ķīmiskās rūpnīcas vēsturei. (Par slēpņošanu vairāk var uzzināt www.geocaching.com.) Turpinām ceļu pa mežu, kas mūs ievedīs purvā un arī sausām kājām cauri purvam. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē Olainē attīstījās kūdras ieguve, tāpēc purvu var šķērsot pa valni, uz kura atradās dzelzceļš kūdras izvešanai. Sākotnēji vismaz daļēji to bija izbūvējuši vācieši Pirmā pasaules karā, iespējams, lai piegādātu nepieciešamo saviem karapulkiem. Rīgas tuvums šeit nav jūtams. Meži apkārt ir tīri. Mednieki šeit ir iekārtojuši infrastruktūru, kas ir noderīga arī tūristiem. Var uzkāpt pārsteidzoši augstā mednieku tornī, no kurienes paveras skaists skats. No lietus var paslēpties mednieku būvētā nojumē, kur pat aizsardzībai pret vēju uzbūvēta niedru siena. Tālāk ceļš beidzas pie grāvja, kas nav ne pārlecams, ne pārbrienams, tāpēc esam spiesti apmest lielāku līkumu, tā dēļ arī sanāca vairāk kilometru, nekā plānojām. Savu nometni iekārtojam aptuveni kilometru no Ziemassvētku kauju muzeja. Uz ceļa bija jūtams vējš, bet meža biezoknī vienmēr ir siltāk un patīkamāk. Atrodam teltīm piemērotu vietu. Teltī gulēt četriem vienmēr būs siltāk nekā diviem, un tiem, kam plānākie guļammaisi, prātīgāk gulēt pa vidu. Iekurinām ugunskuru. Malkas šeit netrūkst, ir gan vēja kritavas, gan tas, kas palicis pāri pēc meža tīrīšanas. No sākuma esam pieplakuši ugunskuram, cik tuvu iespējams, bet nepaiet ilgs laiks, kad jau nākas atkāpties pāris metru, lai karstums neizkausētu pavisam. Pagatavojam karaliskās vakariņas – konservētu meža gaļu un omītes pagatavoto zupas koncentrātu, ko esam paņēmuši līdzi burciņā. Vakara rosībā un sarunās pienāk laiks, kad jau tūristi pa vienam pazūd teltīs.Otrā dienaNākamajā rītā pie brokastu putras spriežam, ka visiem pa nakti bijis silts. Mežā vēju nejūt un apkārt tik zaļš, ka, tikai uz apledojušā ceļa izejot, secinām, ka tomēr jūtams skarbais ziemelis. Kad ierodamies Ziemassvētku kauju muzejā, tur jau ugunskurs iekurts un vārās meža tēja. Šeit vienmēr laipni sagaida un ar neizsīkstošu entuziasmu izstāsta, ko nu katrs vairāk vēlas dzirdēt. Bet tagad Ziemassvētku kauju stāstiem ir pavisam cita nozīme, jo tikko caur šiem mežiem esam gājuši. Pēc izzinošās pārgājiena daļas muzejā nolemjam turpināt ceļu pa nocietinājumu līniju Ložmetējkalna virzienā. Mūs gan brīdina, ka tur ir grūti izejams, bet pamēģināt varam. Tiešām tik ļoti aizaudzis, ka patīkamāk iet ar acīm ciet, lai žagari acīs neduras. Mūsu ceļš pa nocietinājumu valni beidzas pie grāvja, kuram netiekam pāri, tāpēc nolemjam doties ārā uz ceļa. Un šeit piedzīvojam mazu ieberzienu, jo grāvis pagriežas mums nevēlamā virzienā, tāpēc esam gandrīz vai atgriezušies atpakaļ pie muzeja. Tomēr spītīgi nolemjam turpināt ceļu pretējā virzienā un aizejam, tā teikt, neceļos tik tālu, ka transporta šoferim, kas mums ir atbraucis pretī, vairs nevaram izstāstīt, kur esam. Beigu beigās tomēr tiekam skaidrībā un, saulītei rietot, jau esam transportā atpakaļ uz Rīgu.