Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Dabā iešanas kultūra Latvijā pamazām attīstās

"Dabas parks Abavas senleja ir viens no lielākajiem, veidots Abavas ielejas aizsardzībai un ir pelnījis nacionālā parka statusu. No dabas viedokļa nav šaubu, ka šī teritorija ir tā vērta," uzskata Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Kurzemes reģionālās administrācijas vadītāja Dace Sāmīte. Visai 14 933 hektārus plašajai teritorijai piemīt izcila ainaviskā vērtība, ko Kurzemes pusē dzīvojošie cilvēki cenšas izkopt par tūristiem pievilcīgu apvidu.

Jau ulmaņlaika tūrisma bukletos ceļotāji tika aicināti uz Kurzemes Šveici. Renda, kur satiekamies ar Daci Sāmīti, patiesībā ir tāds kā Abavas senlejas lūzuma punkts - posmā no Rendas līdz Kandavai te var meklēt Šveices cienīgas skatu ainavas, ko radījis cilvēks un kuras mūsdienās "turas uz apdzīvotajām viensētām". Savukārt no Rendas līdz Abavas ietekai Ventā ir biezi Kurzemes mežu masīvi. Pēc Otrā pasaules kara, ja arī šajā teritorijā bija viensētas, to saimnieki tika represēti un nav atgriezušies, tāpēc te nav iekoptu lauku un pļavu. Mūsdienās šajā posmā ar saviem mistiski mītiskajiem, neapdzīvotajiem krastiem un smilšakmens atsegumiem Abavas upe ir jo īpaši krāšņa. Vides izpētes objektu dabas parkā ir daudz, taču to pilnīgāku iepazīšanu mazliet kavē daži ar pieejamību saistīti aspekti.

Viesi no Āzijas

Rendā sākam ar Īvandes ūdenskritumu, tas pēc augusta lietavām kļuvis ūdeņiem bagātāks. Netālu Īvandes upīte ietek Abavā. Precīzu ūdenskritumu skaitu senlejā gan nav iespējams noteikt - slavenākā to vidū ir Abavas rumba, kas pērn iekļauta īpaši aizsargājamo dabas teritoriju - ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu - sarakstā. "Senlejā ir daudz ūdenskritumu uz nelielām Abavas pietekupītēm, kur veidojas dolomīta kāples. Iespējams, nezinātājam šāda upīte šķitīs tikai grāvis, bet mežonīgākajos apvidos kāples var būt pat metru augstas," stāsta Sāmīte.

Abavas senleja kā dabas parks veidota 1957. gadā, bet teritorijā ir daudz vēl senāk par unikālām atzītu dabas vērtību, piemēram, dabas liegums Čužu purvs. Tas izveidots, lai aizsargātu Latvijā lielāko krūmu čužu audzi, valsts aizsardzībā šī vieta ir jau no 1924. gada. Krūmu čuža zied no jūlija līdz septembrim. Pētnieki to aprakstījuši jau XIX gadsimta vidū un vēlāk atzinuši, ka šis augs nav ievests no citām zemēm. "Latvijas pirmās brīvvalsts laikos botānika kā zinātne pie mums bija ļoti augsti attīstīta un šo dabas retumu ļoti novērtēja. Tagad šis oranžiem, dzelteniem ziediņiem ziedošais krūmiņš te zied arī pie mājām, bet tā ir vienīgā šīs sugas savvaļas izplatne Latvijā," uzsver Sāmīte.

Savukārt biedrības Abavas senlejas attīstības centrs vadītāja Iveta Piese stāsta - reiz starp tūristiem viņa sastapusi pat no Āzijas valstīm atceļojušu pāri, kas senlejā ieradies apskatīt tieši krūmu čužu.

Dabas liegumā ietilpst arī ģeoloģiskais objekts Čužu sērūdeņu avoti. Starp citu, sēravotu dziedniecības iestāde te darbojās jau 1903. gadā. Kopumā dabas liegumā 96 hektāru platībā redzami Abavas senlejai tipiski, taču Latvijā un Eiropā reti biotopi - ar kalciju bagāti avoti, kaļķains zāļu purvs, kaļķainas pļavas un vecupes. Te sastopamas 17 īpaši aizsargājamas augu sugas. Tauriņu vien ir 53,5% no kopējā Latvijas tauriņu sugu skaita. Cerams, 4,36 kilometrus garo Čužu purva dabas taku, kuras pievārēšanas grūtības pakāpe tiek raksturota kā viegla, Āzijas ceļotājiem izdevies veiksmīgi izstaigāt, bet par to, vai savukārt attaisnojušās viņu cerības, gan ziņu nav.

Pļavu īpašā vērtība

"Kopumā viena no lielākajām dabas parka vērtībām ir pļavas, uz senlejas nogāzēm izvietotas posmā no Rendas līdz Kandavai. Lielā slīpuma dēļ tās ir grūti apsaimniekot," stāsta Sāmīte un turpina: "Padomju laikos pļavu apsaimniekošana bija nepieciešamība, un tas arī veidoja senlejas ainavu. Arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikos uzņemtajās fotogrāfijās paveras skaistas ainavas - pļavas ir nopļautas, redzami skaisti, atklāti skati. Stāvot vienā senlejas krastā, var redzēt otru krastu un apakšā upi. Pašlaik dabas parkam tas ir lielākais izaicinājums - saglabāt ainavu."

Valstij dabas parka teritorijā zeme nepieder. Pļavas ir privātas teritorijas, un, kā atzīst Sāmīte, te viss balstās uz privāto iniciatīvu. Kā pozitīvu piemēru vides speciāliste min zemnieku saimniecību Drubazas pie Sabiles, kur saimnieki ierīkojuši botānikas taku kaļķainās pļavās, tās paši apsaimnieko un ir gatavi rādīt ceļotājiem (par botānikas taku Drubazās lasiet nākamajā Vides Dienas rubrikā 6. septembra laikrakstā Diena - red.). "Bioloģiski augstvērtīgo pļavu īpašniekiem to uzturēšanai senlejā specifisku prasību nav - svarīgākais ir nopļaut un novākt zāli, kas ir būtisks process. Pretējā gadījumā zāle sapūst uz lauka, augsnē palielinās barības vielu daudzums un retās, vērtīgās sugas - arī tās, kuras nebija retas pirms desmit vai 20 gadiem, bet tagad sāk izzust, - vairs nav konkurētspējīgas ar citām, ekspansīvākām sugām un tiek izspiestas," skaidro Sāmīte.

Pašlaik Latvijā pļavu platības kopumā ļoti strauji samazinās, speciālisti to saista ar tradicionālās lauksaimniecības izzušanu. "Cik gan vairs palikušas lauku sētas, kur tiek turēta gotiņa? Taču latviešiem tradicionālo dzīvesveidu dabas aizsardzība neatdos, un tas arī nav mērķis - kādam likt staigāt vīzēs un slaukt govi ar rokām. Tāpēc daudzviet Eiropā tiek meklētas un ir rastas dažādas pieejas, piemēram, sabiedriskās organizācijas nopērk vērtīgās pļavas un tās kopj, lai saglabātu dabu. Citur šīs zemes atpērk valsts. Pie mums tas balstās uz privātīpašnieku brīvu gribu, taču, ja īpašnieks nolemj saimniekot dabai draudzīgi, var saņemt Eiropas Savienības (ES) atbalstu. To izsniedz Lauku atbalsta dienests," stāsta speciāliste.

Cer uz sapratni

Nozīmīgi ieguldījumi pērn veikti parka dabas taku infrastruktūras attīstībā, to paveiksi DAP Kurzemes reģionālā administrācija, ar projektiem - arī Abavas senlejas attīstības centrs. Tiek iesaistīti arī deviņu pagastu iedzīvotāji - zemju privātīpašnieki. Tās dabas takas, kas ved caur privātīpašumiem, veidotas ar saimnieku laipnu atļauju un cerot uz apmeklētāju kultūru, sapratni par uzturēšanās pamatprincipiem dabā. Te tiek lūgts bez vajadzības no maršruta nenovirzīties, atkritumus neatstāt, suņus vest saitītē un saimniekus velti netraucēt.

Kad nonākam pie Māras kambariem, Sāmīte norāda - nereti pie šādiem valsts nozīmes dabas objektiem ir grūti nodrošināt piekļuvi, ja tie atrodas uz privātas zemes: "Māras kambari ir piemērs tam, ka DAP vienojās ar zemes īpašnieku un, piesaistot ES līdzekļus, sakārtoja piekļuvi objektam, bet ir virkne tādu īpašnieku, ar kuriem vienoties nav iespējams, vai tādu, kuri paši atbild par infrastruktūru, tāpēc piekļuves iespējas dažādiem objektiem atšķiras."

Vēl kāds piemērs Kurzemē ir Riežupes dabas parks, kur atrodas 480 metru garš mākslīgu alu labirints baltajā smilšakmenī. Tās ir garākās alas Latvijā. "Riežupes alas ir privātīpašumā esošs dzimtas mantojums. Alas ir apvītas ar stāstu, un cilvēkiem tas patīk. No dabas viedokļa alas ir svarīgas tāpēc, ka rudenī tur dodas pārziemot sikspārņi, tāpēc esam noslēguši līgumu, kas paredz pārtraukt tūrisma plūsmu no rudens līdz pavasarim. Tas arī tiek ievērots," stāsta Sāmīte.

Viņa turpina runāt par tiem cilvēkiem, kuri privātīpašumu vēlas noslēpt no citu acīm: "Kopš stājies spēkā Zemes pārvaldības likums, pašvaldība zemes īpašniekam drīkst uzlikt apgrūtinājumu, kas paredz nodrošināt piekļuvi dabas objektam. Valsts sagatavojusi instrumentu, kā risināt problēmsituāciju, tikai neredzu, ka tas būtu iedarbināts." DAP pārstāve uzskata, ka valstij būtu jānodrošina, piemēram, arī brīva piekļuve Abavas rumbai, tomēr, kā pārliecinājās Vides Diena, viens eiro par iebraukšanu ar auto ļoti sakoptā, labiekārtotā teritorijā patiesībā ir simboliska samaksa, kas var tikai disciplinēt ceļotājus. Jautājums, kā allaž, ir par cenu un teritorijas īpašnieka attieksmi.

Pagaidām gan nav izdomāts efektīvs instruments cīņai ar demolētājiem. Runājot par Kurzemes reģionu kopumā, Sāmīte stāsta, ka, piemēram, informācijas stendus dažviet nākas mainīt pat trīs reizes gadā, jo tos brutāli sabojā, apraksta, aizdedzina, tāpat kā laipas un soliņus. Varbūt tos vajadzētu izgatavot no izturīgākiem materiāliem? "Būvēt objektus dabā ir ļoti liels izaicinājums, jo būvniecības procesā var atklāties kas līdz šim nezināms un tas ir jārespektē. Ņemot vērā ekonomisko situāciju valstī, metāla konstrukcijas prasītu ievērojamus papildu līdzekļus. Taču ir arī citas alternatīvas, piemēram, pārstrādāta plastmasa. Dabas parkā Pape no šī materiāla ir veidotas noejas uz jūru, barjeras gar stāvlaukumiem," stāsta Sāmīte. Vēl DAP Kurzemes reģionālajai administrācijai nākas uzklausīt sūdzības par to, ka šis dabas parks - līdzīgi kā Slīteres Nacionālais parks - nav gana izkopts. "Cilvēki sagaida, ka dabas parkā jutīsies līdzīgi kā muižas parkā, kur viss rūpīgi iztīrīts. Dabas parkam ir cita funkcija - saglabāt īpaši aizsargājamos objektus cilvēkiem atvērtā teritorijā. Taču pamazām dabā iešanas kultūra attīstās."

Nākamais izaicinājums DAP būs dabas vērtību kartēšana visā Latvijā, kā arī ļoti specifiski dabas aizsardzības pasākumi konkrētās vietās - pļavu atjaunošana, mežu biotopu un purvu apsaimniekošana. "Tagad jaunas iespējas piesaistīt līdzekļus dabas infrastruktūras sakārtošanai paveras arī pašvaldībām. Būtībā dabas aizsardzība ir tāda kopēja lieta, jo zeme pieder gan pašvaldībai, gan privātīpašniekam, gan valstij. Katram saimniekam iespēja rūpēties par dabas vērtībām ir dota. Tā tikai jāizmanto," uzsver Sāmīte.




Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena