Vislielākās nepatikšanas dzīvām būtnēm sagādā tas, ka kāds grib tās apēst. Zāli apēd zaķis, zaķi apēd vilks, un pat vilkam, kurš it kā skaitās augstas klases plēsējs, nav miera, jo to var sākt ēst dažādi parazīti. Līdzīgi arī cilvēks vislielāko ietekmi uz vidi atstāj tieši ar savu apetīti. Turklāt – ne tikai apēdot citus Zemes iedzīvotājus, bet arī padarot to dzīves vidi neciešamu. Šoreiz par otro gadījumu. Par piesārņotājiem pieņemts uzskatīt rūpnīcu dūmeņus un lidmašīnu pēdas debesīs, bet izrādās, ka koši dzeltens rapšu lauks, kas profila foto izskatās pavisam nevainīgs, atstāj daudz lielāku ietekmi.
Lauksaimniecības nozare lielu negatīvu iespaidu atstāj arī uz Baltijas jūru, kas dažādos topos tiek minēta kā piesārņotākā jūra pasaulē. Šo hipotēzi nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, jo "piesārņojums" ir ļoti plašs jēdziens. Jūru var piesārņot ar ķīmiskajiem atkritumiem, naftas produktiem, izplūdes gāzēm, troksni un arī ar barības vielām.
Pēdējā kategorijā Baltijas jūrai ir visnotaļ lielas izredzes iegūt pasaules kausu, jo barības vielu te ir pārpārēm, un tas ir slikti, jo izraisa eitrofikāciju, kas nav tikai sarežģīts vārds – eitrofikācija ir ūdenstilpju aizaugšana ar aļģēm. Tas izskatās tā, ka vasarā nevar iebrist jūrā, neizejot cauri zaļai zampai. Un šīs aļģes aug tik lielos apjomos tāpēc, ka tām ir ļoti daudz ēdamā. No kurienes rodas šis ēdiens? Lai mūsu laukos augtu kvieši, kartupeļi, rapši un vēl dažādas kultūras, tie tiek baroti ar mēslojumu. Tie cītīgi ēd mēslojumu un ņipri aug, taču daļa mēslojuma kopā ar ūdeni aizplūst prom no lauka un nokļūst grāvjos, upēs, ezeros un jūrā, un tur notiek tie paši procesi – aļģes un ūdensaugi ēd to pašu maltīti, ko no kviešu lauka aiznesis ūdens.
Tā iet, ja ēd par daudz
Nav tā, ka ūdeņiem būtu jābūt steriliem kā peldbaseinā. Barības vielām ir jābūt, un aļģēm ir jāaug, jo tas ir jūras barības ķēdes pamats, bet mūsdienās to ir par daudz. To varētu salīdzināt ar cilvēka maltītēm. Ja Homo sapiens apēd vienu porciju, viss ir kārtībā. Divu porciju apēšana jau ir kārtīga pierīšanās, bet reizi gadā Ziemassvētkos sanāk aprīt pat četras porcijas. Pēc tam nav viegli, bet reizi gadā jau var! Taču Baltijas jūrai tāda pierīšanās nesaistās ar svētku reizēm. Baltijas jūrai Ziemassvētku vakariņas ir ikdiena, līdz ar to tā ir nevis paēdusi, bet gan pārēdusies un sasirgusi ar hronisku jūras slimību.
Eitrofikācija jeb pārmērīga aļģu augšana noved pie dažādām likstām. Pirmkārt, tā izraisa slavenās mirušās zonas – vietas jūras dibenā, kurās nav skābekļa, jo viss iztērēts aļģu sadalīšanās procesā. Patiesības labad jāatzīst, ka Baltijas jūrai bezskābekļa zonas nav nekas jauns – tādas tur bijušas jau kopš tās dzimšanas pirms 10 000 gadiem. Tā kā Baltijas jūras savienojums ar Ziemeļjūru ir šaurs un sekls, ūdens apmaiņa notiek ļoti lēni. Vidēji ik gadu nomainās tikai 3% Baltijas jūras ūdens. Līdz ar to bezskābekļa zonā neieplūst skābekļainais ūdens. Tiesa, pēdējo simt gadu laikā bezskābekļa zonu izplatība pieaugusi dramatiski, un tur nav šaubu par cilvēka ietekmi. Skābekļa trūkums sevišķi nepalīdz dažādām dzīvām būtnēm, piemēram, zivīm, kas grib vienkārši dzīvot un elpot. Varētu jau ieteikt tām vienkārši aizpeldēt uz kādu labāku vietiņu, bet jāatceras, ka Baltijas jūrā daudzi meklē sev labas vietas – tur zvejo zvejnieki, tur būvē cauruļvadus, tur kuģo kuģi, tur grib paplašināt ostas un veidot vēja enerģijas parkus, tas nozīmē, ka pēc skābekļa slāpstoša zivs nemaz tik viegli nevar izvēlēties savu mājvietu.
Otrkārt, ja ūdens virsmu klāj aļģu paklājs, tam cauri netiek gaisma, tas nozīmē, ka ūdenszāles, kas gribētu augt zem šī slāņa, nevar augt, jo augiem nepieciešama gaisma fotosintēzei. Problēma ir tāda, ka šīs ūdenszāles var būt svarīga vieta zivju nārstam vai paslēpēm.
Trešā problēma ir tāda, ka aļģēs var veidoties arī toksīni – indes, kas var kaitēt gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Ceturtkārt, aļģu biezokņi traucē tūrisma nozarei – kurš gan grib peldēties smirdīgā zampā?
Kurš vainīgs?
Ko tagad darīt? Baltijas jūras tagadne un nākotne izskatās bēdīga. Mēs te dzīvojam, un mums gribas ēst. Precīzāk – Baltijas jūras sateces baseinā mīt ap 85 miljoniem ļaužu (apmēram 45% – Polijā). Ap 20% šīs teritorijas aizņem lauksaimniecības zemes, visvairāk – Polijā. Tas gan nenozīmē, ka tā ir poļu problēma un risinājums jāmeklē tikai viņiem. Arī upes Zemgalē ir aizaugušas, un diez vai poļi ir cisternām veduši barības vielas un bēruši ciet mūsu ūdenstilpes. Paši to esam izdarījuši. Protams, ja salīdzina ar padomju laikiem, pašlaik barības vielu pieplūde ir samazinājusies, taču samazinājums nav pietiekams. Tagad tās vairs nav četras porcijas vakariņās, bet gan trīs. Arī nav pārāk veselīgi.
Vainot zemniekus eitrofikācijā būtu ļoti viegli. Varam jau ar pirkstu rādīt uz "sliktajiem", bet ne jau "aiz neko darīt" viņi apsēj un kopj laukus. Ir pieprasījums, ir piedāvājums! Mēs gribam lētu pārtiku, bet vai tā tiešām ir tik lēta?
Pirmkārt, Eiropas Savienības iedzīvotāji maksā nodokļus, kas tiek novirzīti, lai izmaksātu subsīdijas zemniekiem. Otrkārt, tērējam lauksaimniecības radīto vides un veselības problēmu novēršanai. Ja šīs divas pozīcijas pieliek klāt, maizes klaips vai fotogrāfija rapšos vairs nav "pa lēto". Pašlaik ap 30 miljardiem eiro ik gadu tiek tērēts lauksaimniecības subsīdijām, un šīs subsīdijas sevišķi nerosina zemnieku saimniekot zaļāk. Tartu Universitāte sadarbībā ar Igaunijas Dabas fondu pat pētījumā secinājusi, ka valstīs, kurās ir augstāks subsīdiju apjoms, barības vielu "pārpalikums" ir lielāks. Patlaban zemnieki var ieviest videi draudzīgus risinājumus un var arī neieviest – kā pašiem gribas. Un ir svarīgi nevis nosodīt tos, kas izvēlas sevišķi nesatraukties, bet gan uzslavēt un izcelt tos zemniekus, kuri pieņēmuši lēmumu ar savām darbībām ja ne uzlabot, tad nepasliktināt vides stāvokli.
Lauksaimniecības supervaroņu meklējumi
Pasaules Dabas fonda pārstāvji visapkārt Baltijas jūrai jau piecus gadus tika rīkojuši konkursu Gada lauksaimnieks, kurā zemnieki, kas rūpējas ne tikai par ražu, bet arī par vidi, var dižoties ar savām idejām un labajiem darbiem, un šogad konkurss ir izsludināts vēlreiz. Iepriekšējo gadu konkursa dalībnieku pieredze rāda, ka mazināt eitrofikāciju var, strādājot gan mazās, gan lielās, gan bioloģiskajās, gan konvencionālajās saimniecībās. Svarīgākais uzdevums ir neļaut barības vielām no lauka nokļūt ūdenī. To var darīt dažādi – gan ierobežojot to mēslošanu un mēslojot tieši tik, cik vajag, gan arī "notverot" barības vielas pa ceļam uz ūdenstilpēm.
Šādas prasmes demonstrējuši saimnieki visapkārt Baltijas jūrai. Nav tā, ka uz kaut ko ievērības cienīgu ir spējīgi bagātie zviedri un dāņi, kam viss ir labāk. Piemēram, 2014. gadā ne tikai par Latvijas, bet visa Baltijas jūras reģiona jaudīgāko zemnieku vides jomā WWF (Worldwide Fund for Nature) atzina z/s Mežacīruļi saimnieku Juri Cīruli. Viņa saimniecībā izveidota mākslīga mitrzeme, kas uztver to barības vielu "zupu", kas citādi ietecētu blakus esošajā upītē un pēc tam jūrā.
Dabā šādu funkciju veic dabīgās mitrzemes, purvi un upju palienes – tur ūdens tiek filtrēts un aizturētās barības vielas palīdz izaugt dažādām zālēm turpat uz vietas. Šajā saimniecībā kūtsmēsli tiek pārvērsti biogāzē, ar kuru tiek apkurinātas siltumnīcas. Juris varēja arī nekrāmēties un to nedarīt, bet viņš izvēlējās tomēr piestrādāt pie vides veselības, jo tā vienkārši liekoties pareizi. Galu galā vecmāmiņa bērnībā viņam stāstījusi, ka, ņemot no meža sēnes un ogas, tam arī jāpasaka paldies. Tāpat tagad Mežacīruļu saimniecībā kāds labums no ražas tiek arī dabai.
Piemēram, Igaunijā klasiski starp konkursa dalībniekiem ir lopkopji, kas savas gotiņas gana dabiskās vai daļēji dabiskās pļavās. Aptuveni 18% Igaunijas lauksaimniecības zemes ir bioloģiskās saimniecības, visbiežāk – ganības, kurās ganās lopi. Govis gan ne vienmēr ir "svētās govis" – arī to radītie mēsli ir tās pašas barības vielas, kas, nokļūstot ūdenī, rada nepelnītas svinības aļģēm, un šajā gadījumā nav starpības, vai tie ir mākslīgie minerālmēsli vai pilnīgi dabiskas govju pļekas. Taču šīs govis var padarīt par "svētajām govīm", prātīgi saimniekojot. Ja katrai govij tiek atlicināta gana liela platība, tā izvada tik daudz barības vielu, lai ganību pļava to spētu absorbēt un liekais neaizplūstu prom. Papildu bonuss tam ir bioloģiskās daudzveidības uzturēšana – visstraujāk no visiem biotopiem Eiropā izzūd tieši dabiskās pļavas, jo govis, kas ganās pļavās, cita citu negrūstot, kļūst par retumu. Par retumu kļūst arī apdraudētās augu un kukaiņu sugas šajās pļavās. Un tieši "svētās govis" rūpējas, lai pļavas neaizaugtu.
Risinājums, kas palīdz uzlabot augsnes auglību bez papildu minerālmēsliem un pie viena mazina barības vielu satiksmi maršrutā "lauks–jūra", ir dažādu augu šķirņu rotācija gan laikā, gan telpā. Tas nozīmē, ka ne tikai jānomaina kultūras, kas aug laukā, bet arī nevajag baidīties no dažādām šķirnēm vienā laukā vienlaikus. Konkursā Gada lauksaimnieks izcelti arī zemnieki, kuri izdomājuši, kā izmantot liekās barības vielas. Ja tās uzlūko kā resursu un gūst no tām labumu, tad ļoti labi, ka tādas barības vielas ir. Nevajag vien ļaut tām aizplūst prom.
Piemēram, Skrundas pusē zemnieku saimniecībā Valti barības vielas tiek savāktas dīķos, kuros tiek audzētas arī zivis, kas rada saimniekiem papildu ienākumus, un dīķī uzkrātās dūņas, kas pilnas ar barības vielām, pēcāk var atkal izmantot, lai mēslotu lauku. Aplis noslēdzies! Un apļveida formas ir ilgtspējīgas saimniekošanas pamats.
Vai varu būt Gada lauksaimnieks?
Sarunās ar konkursa organizatoriem visās Baltijas jūras valstīs esmu secinājusi, ka Baltijas valstis – Latvija, Lietuva, Igaunija – izceļas ar to, ka zemnieki sirgst ar t. s. Pelnrušķītes sindromu. Viņiem šķiet, ka viņu interesantie dabas aizsardzības risinājumi nav nekas ievērības cienīgs. "Ko nu es..." – viņi parasti atmet ar roku. Tomēr varbūt vajag apskatīt savu saimniecību un atrast tās labās lietas, kas būtu jāizceļ, un jāpiesakās. Galu galā 1000 eiro balva par uzvaru nacionālajā konkursā gan jau nevienam par sliktu nenāktu. Turklāt, ja izdodas kļūt par labāko visā Baltijas jūras reģionā, balva ir tieši desmit reižu lielāka.
Kurš drīkst pieteikties konkursā? Jebkurš zemnieks, kurš savu produkciju pārdod un saimnieko Baltijas jūras baseinā tā, lai kaitējums videi būtu pēc iespējas mazāks. Latvijas gadījumā tas ir vienkārši, jo visa mūsu tēvzemīte ir Baltijas jūras sateces baseinā. Šīs durvis ir atvērtas gan maziem, gan lieliem zemniekiem, gan bioloģiskajām, gan konvencionālajām saimniecībām, gan graudu audzētājiem, gan lopkopjiem. Par iespējām pieteikties jāinteresējas, ielūkojoties Pasaules Dabas fonda mājaslapā www.pdf.lv.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
ops