"Tas ir pozitīvs rādītājs. Lauksaimnieki sapratuši, ka saimniekot bioloģiski var diezgan veiksmīgi, un arī pieprasījums pēc biopārtikas aug. Sabiedrība vairāk sākusi domāt par veselību un veselīgu pārtiku - arī skolas un ēdināšanas uzņēmumi savos iepirkumos aizvien vairāk iekļauj bioloģisko pārtiku," atzīst Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis. Tomēr viņš arī norāda, ka daļai patērētāju joprojām ir virspusīgs priekšstats par to, cik daudz pūļu un atbildības lauksaimniekam jāiegulda, lai viņa produkcija tiktu oficiāli marķēta kā bioloģiskā un to iegādātos pircēji.
Lai varētu saņemt ceļazīmi bioloģiskās pārtikas ražošanai, jāiziet garš sertifikācijas ceļš, ko nosaka Eiropas Savienības (ES) bioloģiskās lauksaimniecības regula. Tikai tad, kad lauksaimnieks ar savām saimniekošanas metodēm un produkcijas kvalitāti spējis ilgtermiņā apliecināt atbilstību ES regulas kritērijiem, viņa saražotā pārtika tiek sertificēta un uz etiķetes var izmantot Ekopuķīti. Tas ir vienīgais oficiālais ES marķējums bioloģiskās lauksaimniecības produktiem.
Patīk tas, ko dara
Bioloģiskās zemnieku saimniecības Gaiķi saimniece Helēna Kokorēviča stāsta, ka viņas saimniecība sezonā saražo ap 500 litriem sulu, ievārījumu, biezeņu, salātu. Kad kopā ar fotogrāfu ierodamies ciemos, viņa aicina apskatīt lauku, kas tiek apstrādāts ar traktoru. "Gandrīz žēl, tas bija kā parauglauks - ne minerālu, ne pesticīdu. Tīri, skaisti rudzi saauga, bet, tā kā man nav daudz lopu, katru gadu zemes gabalos iestrādāju auzas vai rudzus, lai būtu zaļmēslojums, ar ko pabarot zemi, un nākamgad varētu stādīt zemenes," aizrautīgi stāsta Kokorēviča. Varbūt uzartajā laukā viņa sēs graudus - kviešus, miežus vai auzas -, ar ko barot trušus un vistas.
Gaiķos ir kādi 100 truši - tie gan esot pašpatēriņam, tāpat kā olas, ko dēj vistas. Kokorēvičas aptuveni piecus hektārus plašajā bioloģiskajā saimniecībā Tukuma novada Slampes pagastā ražas ir gana daudz, lai varētu izdzīvot autonomi. Tikai jānopērk cukurs, lai gatavotu pārdošanai paredzēto produkciju - vārītu ievārījumus, spiestu sulas. Četrās siltumnīcās Gaiķu saimniece audzē vismaz 100 šķirņu tomātu - sēklas viņa pērk tikai bioloģiski sertificētās saimniecībās, dažkārt atved arī no ārzemju kolēģiem. Tomātus pārstrādā sulā, gatavo arī lečo, čatniju, dažādus salātus. Audzē arī gurķus, ķirbjus, čili, papriku. Helēnai ir 150 ārstniecisko augu kolekcija un garšaugu dārziņš - mētru vien esot 10 šķirņu. "Lūk, tas ir lofants - ļoti ieteicams organisma šūnu atjaunošanai. Mana vecāmāte bija dziedniece, es daudz zinu par ārstnieciskajiem augiem," lepojas Kokorēviča.
Lauksaimniece uzsver, ka darbojas arī LBLA, Vides un veselības saimes biedrībā, Dārzkopības un biškopības biedrībā un gluži kā misiju uztver cilvēku izglītošanu par to, kāpēc un kuru slimību profilaksei jālieto bioloģiskajā saimniecībā audzētais: "Ekoloģiski tīra vide un pārtika ir mana aizraušanās un dzīvesveids." Vēl Helēna rāda, kā strādā ar kompostu: "Viens ir zāļu komposts no nezālēm. Otrs ir mēslu komposts, kas triju gadu laikā veidojas no trušu un vistu mēsliem, klāt piepērku liellopu mēslus un tam pievienoju zāļu uzlējumus. Salasu nātres, baldriānus, tos sapūdēju mucā, pēc tam visu uzleju komposta kaudzei vai pabaroju ar to tomātu un gurķu augsni. Bioloģiskajā saimniecībā viss notiek dabīgi." Taujāta, cik liels darbaspēks iesaistīts produkcijas sagatavošanā, Helēna atzīst: "Pamatā strādāju viena - sēklas iepērku pati, arī dārzeņu un ogu pārstrādi nevienam neuzticu. Palīdz arī meita un znots, bet ir darbi, kurus citam uzticēt nedrīkst, jo biosaimniecībā prasības ir ļoti stingras." Cik tad seniorei ir gadu? Helēna smej: "Drīz būs septiņdesmit!"
Mundrā kundze pēc profesijas ir krievu valodas skolotāja. Lauksaimniecībai pievērsusies XX gadsimta 90. gados. Jau pusmūžā mācījusies bioloģiskās lauksaimniecības kursos un 48 gadu vecumā ar izcilību pabeigusi biškopības tehnikumu. "Mans mērķis ir saimniekot tā, lai saudzētu vidi un ar savu veikumu dotu labumu sabiedrībai. Bioloģiskos produktus galvenokārt ražoju cilvēka veselībai. Man patīk tas, ko es daru," uzsver Gaiķu saimniece. Viņa aicina apskatīt zemeņu lauku, kurā jūnija pirmajās dienās zemenes vēl tikai zied, taču ne glīti izravētās dobēs, bet skaistā pļavā. "Zemenes audzēju līdzīgi, kā tās aug mežā, - šādi tās neapēd putni, un karstās vasarās tās neizdeg. Ogas ir tīras, tās nevajag skalot, un tām ir dabiska garša. Pēc dažiem gadiem - līdzīgi kā rudzu lauku - zemenes iearšu, un tās derēs kā zaļmēslojums," skaidro Helēna un piebilst: "Cilvēki nezina, kas īsti ir bioloģiskā saimniecība, tāpēc pilsētniekus, ģimenes ar bērniem aicinu braukt un pašiem pļavā salasīt sev zemenes."
No pircēja viedokļa
Kandavas novada Vānes pagastā zemnieku saimniecībā Birznieki ar kazas piena produktu ražošanu nodarbojas jau vairāk nekā 15 gadu. Saimniece Aija Rence stāsta - jau 1992. gadā, pārcēlušies no Rīgas uz laukiem, atgūtajos īpašumos saimniekošanu sākuši ar govīm, tad ar divām kazām un videi draudzīgām metodēm, jo ķīmisko palīglīdzekļu iegādei vienkārši nebija naudas. Aijas mamma govs pienu lietot uzturā nevarēja, tāpēc ģimenē sākuši gatavot kazas piena produktus, pamazām attīstot to kā galveno saimniekošanas virzienu. Bioloģiskās saimniecības sertifikāts Birzniekiem piešķirts pirms 13 gadiem. Tagad saimniecībā ir 60 ataudzējamo kazlēnu un 140 slaucamo kazu.
Dzīvnieku turētājiem bioloģiskajās saimniecībās strikti jāievēro dzīvnieku labturības prasības, tas nozīmē lopus turēt dabiskos apstākļos, par tiem rūpēties, audzēt bez ķīmiskām zālēm un neizmantot tikai kā ražošanas objektus. Kazas nedrīkst atragot vai kastrēt. Katrs dzīvnieks jau 20. dienā pēc dzimšanas jāapzīmē ar krotāliju jeb identifikācijas numuru. "Tiekam kontrolēti regulāri un stingri - nedrīkstam ne dienu nokavēt pat katra kazlēna dzimšanas reģistrēšanu dokumentācijā. Tāpat tiek pārbaudīta mājlopu veselība, labturības prasības, dokumentācija un, protams, arī siera produkcija," skaidro Rence un turpina: "Taču es nevaru apgalvot, ka likuma normu un regulu ievērošana mums traucētu strādāt. Ja sevi noliekam patērētāja vietā, prasības ir loģiskas - jebkurš nevar ražot jebko un tirgot. Tas nebūtu pareizi."
Vienīgais, par ko neapmierinātību pauž Birznieku saimniece - saražoto sieru nav atļauts tirgot mazajos veikaliņos un piedāvāt kafejnīcām. "Tādā gadījumā būtu jāpanāk, ka mūs atzīst par uzņēmumu, un līdz ar to jāpakļaujas tādām pašām prasībām, kādas noteiktas lielajiem piena produktu ražotājiem. Taču esam tikai mājražotājs un pašreizējo kvantitāti - divas tonnas mīkstā siera gadā - palielināt nevaram. Negrasāmies arī iepirkt pienu, tāpēc jāsamierinās ar to, ka lielākoties savu produkciju piedāvājam tikai ekotirdziņos. Tirdzniecības šaurie mērogi ir vienīgais traucēklis, kas liedz veiksmīgāk realizēt saražoto bioloģisko produkciju," norāda Rence.
Gan lepni, gan bēdīgi
Latvijā ir sertificēti apmēram 10% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes, un tas ir labs rādītājs - biolauksaimniecības platību ziņā esam piektajā vietā Eiropā. Mums priekšā ir Igaunija, Zviedrija, Čehija, bet līdere ir Austrija, kurā atbilstoši sertificēti ir 20% lauksaimniecības zemes.
"Citās Eiropas valstīs biosaimniecības aizņem tikai vienu divus procentus no lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Tā ka mēs esam topā! Taču šajā nozarē daudz kas atkarīgs arī no valsts atbalsta, no valsts politikas un lauksaimniecības struktūras valstī. Mēs Latvijā bijām nabadzīgāki, mazāk izmantojām ķīmiju, minerālmēslojumu, un mūsu zemnieki ir pieraduši vairāk strādāt ar dabiskām metodēm. Protams, daudz iegūstam, arī saņemot ES atbalstu," uzsver Norkārklis.
Valsts atbalstu LBLA vadītājs vērtē kā "zem vidējā", salīdzinot ar citām ES valstīm. Jaunajā lauku attīstības plānošanas periodā ir nozares, kurās atbalsts nedaudz palielinājies, - augkopība, augļkopība, dārzeņkopība -, taču, piemēram, biškopība ir izslēgta no valsts atbalsta programmas, savukārt lopkopības nozarei atbalsts samazinājies par 30%. "Lopkopība bija populārākā nozare, kurā darbojās bioloģiskie lauksaimnieki, - šis no valsts puses nav labs signāls. Bijām sasnieguši labu līmeni, taču, izdarot tik būtisku reformu, grūti prognozēt, kā nozare attīstīsies turpmāk," norāda Norkārklis un piebilst, ka Lietuvā ir gandrīz divreiz lielāki platības maksājumi bioloģiskās augkopības saimniecībām - mums tie ir 117 eiro par hektāru, Lietuvā - 215 eiro. Arī Kokorēviča apliecina - Somijā un Austrijā bioloģiskajiem lauksaimniekiem ir nesalīdzināmi lielāks valsts atbalsts. «Tomēr jāpriecājas, ka ir jelkāds atbalsts. Cilvēkiem augusi interese par bioloģisko produkciju, Latvijas sabiedrība šajā ziņā ir iekustējusies. Par to prieks," saka Kokorēviča.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu