Atgūt tirgus būtību

No bērnības atminos, ka tirgū gaļas, dārzeņu un augļu cenas bija augstākas nekā veikalā, tajā pašā laikā tam pretī bija citi faktori – lai arī dārgāk, taču to pašu gaļu gandrīz vienmēr tirgū varēja dabūt, otrkārt – tirgū bija patiešām vietējo lauksaimnieku ražojumi, sākot no gaļas un beidzot ar āboliem un skābētiem kāpostiem no koka mucām (noteikti daudzi atceras kāpostu pārdevējas, pie kurām agrā rīta stundā ik pa brīdim piestāja steidzīgi tolaik vēl biedri, lai daudziem zināmu iemeslu dēļ kāri izdzertu glāzi kāpostu sulas). Protams, attiecīgajā sezonā tirgū varēja nopirkt arī Latvijai tolaik neraksturīgos arbūzus, tomēr pārsvarā tā tiešām bija vieta, kur tirgojās pašmāju ražotāji.

Diemžēl pēdējo 27 gadu laikā teju visi Latvijas tirgi ir zaudējuši šo tēlu un būtību. Lai arī šodien tirgus asociējas ar vietu, kur dienišķās preces ir iespēja nopirkt lētāk – lai gan ne vienmēr šī leģenda atbilst patiesībai –, tomēr piedāvājuma klāsts un tirdzniecības sistēma ir tālu no tā, ko patiešām tur gribētos redzēt. Un te nav runas tikai par spirķika un sigaretu tramīgajiem šeptmaņiem. Diemžēl tirgus Latvijā kļuvis par tādu savdabīgu andeles vietu, kur ar uguni jāmeklē patiešām vietējie zemnieki ar pašu izaudzētajām bietēm vai zemenēm, jo liela daļa tirdzniecības vietu (kā stāsta zinātāji) nereti piederot vienam un tam pašam tirgotājam, kas vairāk uzskatāms par pārpircēju. Patiesībā tas nav ne labi, ne slikti, tomēr raisa pārdomas, kāpēc paši mazie zemnieki aizvien mazāk tirgo savu preci pa tiešo un tieši tirgū.

Šobrīd, kad īpaši aktualizēta Āgenskalna tirgus nākotne un viena no versijām ir to iznomāt privātajam apsaimniekotājam, ir sajūta, ka atkal līdz galam kaut kas nav izvērtēts šajā jomā valstī kopumā. Iespējams, privātais spēs daudz labāk šo saimniecību attīstīt nekā pašvaldības veidojums, taču pārsteidz, ka neviens nav spējis vai arī gribējis paskatīties nedaudz tālāk par "plikiem skaitļiem" – ka tirgus var un tam jābūt vienai no Latvijas īpašajām identitātes daļām – vietai, kur saplūst un ir nopērkams viss mūsu nācijai raksturīgais, nevis jāpacieš nospiedoša andelēšanās ar nosacīti zināmas izcelsmes mēteļiem, kurpēm un bērnu rotaļlietām blakus Latvijai raksturīgiem tomātiem.

Proti, nav runas tikai par Āgenskalnu, runa ir par Latviju kopumā. Ja jau piemērojam samazinātu PVN Latvijai raksturīgajiem burkāniem, ir jāgrib radīt vietas, kur var garantēti nopirkt ne tikai raksturīgos, bet patiešām Latvijā augušos burkānus.