Beidzot ne kā svinību galda tosts

Runa ir par piedāvāto jauno ekonomikas modeli, kas celtu godā pietiekamību kā vērtību, nevis nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa. Principā tam var piekrist, bet... Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas jau daudzus gadus izmisīgi tiecas izrauties no padomju laika nabadzības, uzspiestās vienlīdzības un totālās atpalicības no Rietumu sabiedrības dzīves līmeņa. Katrs mēs zinām daudzus savus kādreizējos līdzcilvēkus, kas emigrējuši dažādu iemeslu dēļ, tajā skaitā aiz nevēlēšanās gaidīt, kad arī Latvijā dzīves apstākļi būs kā Vācijā, Lielbritānijā, Norvēģijā. Tādā situācijā runāt par to, ka būtu jāpiebremzē ar savām vēlmēm?... Šaubos, vai būs daudzas dzirdīgas ausis, kas uztvers ko tādu. Kamēr bada sajūta (plašākā nozīmē) nebūs pārgājusi, kamēr liela būs atšķirība starp pirktspēju "šeit" un "tur". Pat ja runa ir par izvairīšanos no pārmērībām, nevis vajadzību neapmierināšanu.

Valsts prezidents arī šoreiz runā par solidaritāti. Pamatoti. Jēgpilni. Bet... atkal ir jautājums, vai tam ir dzirdīgas ausis. Vismaz vidējai un vecākajai paaudzei šis vārds drīzāk asociējas ar ko sociālistisku, ar "sadalīsim līdzīgi to, kas pieder tev", ar pienākumu dalīties ar kādu piespiedu brīvprātīgā kārtā. Vēl jo vairāk, ja, piemēram, attiecībā uz nevienlīdzības mazināšanu politiķi jau ir neveiksmīgi paeksperimentējuši gan ar tā dēvēto solidaritātes nodokli, gan nodokļu progresiju. 

Tāpat nav skaidrs, vai ir apzināts ceļš, kas ejams, lai īstenotu šādu jauno ekonomisko modeli. Tā ir tikai vīzija, uz ko jātiecas sabiedrībai? Un, ja netiecas, tad pati vainīga? Kas notiek, ja vieni tiecas mainīties, citi ne, – vai tas neradīs ko līdzīgu tam, ko redzam vides piesārņošanā – vieni piegružo, citi Lielajā talkā savāc, bet piemēslotu teritoriju īpaši mazāk nepaliek? Varbūt varam cerēt sagaidīt, ka šādiem uzstādījumiem sekotu arī kādas konkrētas likumdošanas iniciatīvas, kas paredzētu kādus stimulus pārmaiņām un ko tad varētu vērtēt mērķa sasniegšanas kontekstā?

Mēs, protams, varam gribēt, lai cilvēki mazāk pērk to, ko drīz pēc tam izmet atkritumos, it īpaši būtiski tas būtu attiecībā uz pārtiku, tomēr jārēķinās arī ar tādu mūsdienu realitāti kā tirgotāju reklāma, kas vērsta uz patēriņa kulta vairošanu. Vai ar politiskiem saukļiem ir iespējams cilvēkus padarīt imūnus pret atlaižu vai "jaunākā modeļa" piedāvājumiem "tikai par" cik tur eiro?

"Sapņiem vienmēr ir jābūt lielākiem, nekā viens cilvēks tos spētu īstenot. Tāpēc būsim draudzīgi pret līdzcilvēku sapņiem, jo kāds no tiem var ļoti noderēt nākotnē," teica Valsts prezidents. Un tomēr gribētos, lai viņa tēzes nepaliktu vien sapņota līmenī.