Vēl vairāk – sev iepriekš sastāstījuši, ka nākamā prezidente noteikti būs Klintone, jo līdz ar Trampa uzvaru iestātos teju vai pasaules gals, panikā jau sāka gaidīt, kurā brīdī kas tāds būs klāt. Jo realitāte šķita daudz baisāka, nekā varbūt patiesībā ir. Par eksperti dēvētā Kažoka pat izteikusies, ka Trampa uzvaras gadījumā jādomā par turpmāku ES stiprināšanu... Ja būtu uzvarējusi Klintone, tas nebūtu aktuāli, mēs varētu bezrūpībā mierīgi dreifēt tālāk, vērojot, kā lielās tautas pāri mūsu galvām kārto savas attiecības? Tiesa, ļoti daudzi no Klintones fanu kluba aktīvistiem tika izcelti kā politikas eksperti, kaut pēc loģikas, lai par tādu sauktos, pirmais kritērijs taču ir spēja notiekošo vērtēt neitrāli un bezkaislīgi, vai ne?
Vēl dīvaini, ka pārsteigumu par šādiem vēlēšanu rezultātiem neslēpa politiķi. Piemēram, kādreizējais Latvijas vēstnieks ASV, tagadējais Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Kalniņš televīzijas intervijā, skaidrojot, ka Trampa ievēlēšana atklāj lielo plaisu starp politisko eliti un pārējo tautu, faktiski nodemonstrēja, ka arī pats ir daļa no šīs tautu neizprotošās elites. Un varēja saprast, ka arī viņš, kā saka, visas likmes bija licis uz vienu kārti, pat neiedomājoties, ka var būt nepieciešams arī plāns B. Labi, ka nesarunāja ko skarbāku – pašam vien būtu neērti, vēlāk tiekoties ar Trampu pārstāvošajiem diplomātiem.
Skaidrojumu Trampa uzvarai jau tagad ir gana daudz. Šķiet, precīzākais – viņš teica to, ko no valsts līdera vēlas sagaidīt vēlētāji, savukārt Klintone – ko, viņasprāt, vajadzētu gribēt dzirdēt vēlētājiem.
Niansi pamanījāt? Nosacīti runājot, viens uzstājās tautas kalpa, otrs – kunga lomā, un lielākus vēlētāju aplausus izpelnījās tas, kura tēlojums šķita emocionāli tīkamāks, tuvāks. Daudzi tagad pārsteigti, bet vai tad politikas pielīdzinājums teātrim ir kas jauns? Un vai nav sen pierādīts, cik maldīgas ir idejas par vēlētāja balsojumu kā racionālu izvēli? Jā, jau izskan (arī no Kalniņa), ka Trampa uzvara turpmāk būtiski mainīs politisko retoriku priekšvēlēšanu kampaņās (kur gan populisma tāpat nekad nav trūcis), taču pārsteidzoši, ka tuvināšanās tautai, turklāt kā negatīva tendence tiek attiecināta vienīgi uz turpmāko priekšvēlēšanu laiku, nevis ikdienu, kas iestājas jau šodien. Būtu ļoti žēl, ja faktorus, kas nospēlēja par labu nākamajam ASV prezidentam, rūpīgi analizētu vien kampaņu veidotāji, bet paši politiķi ne.