Tiesa gan, notiekošais nav nekas negaidīts, jo dažādu finanšu tirgū pirkto un pārdoto aktīvu cenas var piedzīvot strauju vai pat ekonomiskajiem apstākļiem neadekvātu cenu kāpumu pat bez pieauguma tautsaimniecībā, ja vien ir naudas līdzekļi, kas šo procesu stimulē.
Jau iepriekšējā desmitgadē pasaules biržas nereti reaģēja ar cenu kāpumu tad, ja tika publicētas sliktas ziņas. Sliktās ziņas, pēc investoru domām, bija vērtējamas kā labas, jo norādīja, ka centrālās bankas ekonomikai varētu sniegt lielāku monetāro atbalstu, kas izpaužas ne tikai zemu vai pat negatīvu procenta likmju uzturēšanā, bet arī iespaidīgā triljonu dolāru vai eiro, vai šiem lielumiem ekvivalentu naudas resursu iepludināšanā finanšu tirgū, kas likumsakarīgi veicina cenu kāpumu gan vērtspapīru, gan preču biržās. Tagad šis process ir nonācis jaunā vēsturiski augstākajā punktā saistībā ar dažādiem finanšu atbalsta mehānismiem, ko sniedz gan centrālās bankas, gan valstu valdības. Ja raugāmies no ekonomikas saglabāšanas viedokļa, brīdī, kad Covid-19 ierobežošanai paredzētie sociālās distancēšanās pasākumi lika strauji sarukt tautsaimniecības apgriezieniem, finansiālā atbalsta sniegšana gan mājsaimniecībām, gan uzņēmējsabiedrībām bija loģiska un bez tā skats uz pasauli šobrīd būtu krietni bēdīgāks. Tomēr šiem uz ekonomiku vērstajiem naudas plūdiem ir arī medaļas otra puse ar ļoti nepievilcīgu zīmējumu, ja raugāmies uz tuvāko gadu pasaules ekonomikas perspektīvām. Problēma ir apstāklī, ka tādā vai citādā veidā sniegtais atbalsts notiek uz pieaugoša parāda rēķina, turklāt jau pirms koronavīrusa atnākšanas situācija šajā jomā bija vērtējama kā kritiska un jaunu finanšu krīzi vēstoša. Situācija varbūt nav tik bīstama kā gadsimta pirmās desmitgades otrajā pusē, kad ekonomika sabruka pārmērīgu mājsaimniecību aizņēmumu dēļ. Šoreiz ekonomiskās vides saglabāšanai ir aizņēmušās valdības, izlaižot obligācijas, kuras uzpirkušas gan centrālās bankas, gan arī citi finanšu tirgus dalībnieki. Tomēr netrūkst valstu – kaut vai jau daudz pieminētā Grieķija un Itālija –, kuru parāda apjoms ir pārāk augsts un rada lielus finanšu satricinājumu draudus, ja šobrīd zemo procentu likmju vidē notiks kādas pārmaiņas. Tas nozīmē, ka, piemēram, eirozonā Eiropas Centrālajai bankai ir jāturpina pašreizējā pat negatīvo likmju politika kaut vai tādēļ, lai atsevišķas valstis nebankrotētu. Tas nozīmē ilgtermiņā zemu konservatīvo finanšu instrumentu ienesīgumu, tādējādi turpinot dzīt naudas līdzekļus akciju un preču biržās, kā arī riskantu aizdevumu platformās un vienlaikus ļaujot saglabāties augstai inflācijai.