Arī Augusts Brigmanis šopavasar intervijā Dienai, esot maksimāli diplomātisks pret partijas biedriem, tomēr deva mājienu, ka ne ZZS strauji uzlēkusī jaunās paaudzes politiķe Dana Reizniece-Ozola, ne premjers Māris Kučinskis nav tāda lieluma politiskās zvaigznes, lai riskētu sākt ko patstāvīgu. ZZS atšķirībā no, piemēram, kādreizējās Tautas partijas nekad nav strādājusi uz viena divu līderu izcelšanu, nodrošinot gan saturu, gan atpazīstamību un autoritāti. Tagad tas atspēlējas.
Bet tā nav tikai ZZS problēma, kas pēc vairākiem gadiem omulīgajā "tikai otrā, bet neaizstājamā" valdības spēlētāja lomā nonākusi valdošajā pozīcijā. Pat par reitingu līderes Saskaņas zvaigzni Nilu Ušakovu, kuram tantes piketā pie Saeimas bučoja rokas, nevar runāt kā par patstāvīgu politiķi. Drīzāk dekoru uz grozāmas skatuves, kuru šurpu turpu stumda Saskaņas "dinozaura" Jāņa Urbanoviča politiskā viltība un trīs Ušakova "pelēko kardinālu" jeb pieskatītāju – dzīvesbiedres un vienlaikus mēra biroja vadītājas Ivetas Strautiņas-Ušakovas, ekonomikas padomnieka Ērika Teilāna un advokāta Jāņa Dzanuškāna – savstarpējā grūstīšanās.
Kas mums tur vēl ir pie apvāršņa? Vienotības eirodeputāte Sandra Kalniete korekti, bet nežēlīgi atklāti intervijā Neatkarīgajai norāda, ka Ilzes Viņķeles un partijas pārējā liberālā spārna ambīcijas šovasar oficiāli sākt jaunas partijas veidošanu atduras pret pietiekami spilgta jauna līdera neesamību. Vēl uz liberālo nišu, lai pamatotu savu eksistenci, pieteikusies lobistu, ne partijas statusam vairāk atbilstošā Latvijas attīstība. Par tās līderi Juri Pūci daži ietekmīgi Vienotības politiķi rauca degunu, ka neviens ārpus sociālā tīkla Twitter viņu patiesībā nepazīst, un atteicās veidot kopīgu sarakstu uz Rīgas domi, kurā Pūcem būtu pirmais numurs. Par tādu Attīstības tandēmā ar Latvijas Reģionu apvienību kļuva Mārtiņš Bondars, kurš daudz runā par dažādām tēmām, labi izskatās uz plakātiem, bet nav ne politikas smagsvars, ne cerība. Toties Bondara Facebook ir lērums ar svaigām bildēm no zirgu skriešanās sacensībām ASV un selfijiem ar kādreizējo ASV vēstnieci Latvijā Ketrinu Todu Beiliju, kura devās mājās drīz pēc kara pieteikšanas Latvijas oligarhiem.
Piecu valsts ietekmīgāko cilvēku sarakstā, kuri viņu ekonomiskās un politiskās ietekmes dēļ tiekot īpaši "pieskatīti", kā runā, esot tikai viens politiķis, kurš turklāt nav ne premjerministrs, ne Valsts prezidents, ne ministrs, ne pat oficiāls kādas varas partijas priekšsēdētājs, pārējie – uzņēmēji, no kuriem trīs neko daudz neizteiks 90% iedzīvotāju. Politisko partiju un politiķu ietekme uz procesiem Latvijā kļuvusi dekoratīva.
pārāk daudz melu
Poļitičeskijs
re: Nodokļu reformā ir pārāk daudz