Eksports ir ārkārtīgi svarīga tēma. Es personīgi uzskatu, ka visiem politiķiem, kā saka, dienu un nakti ir jālobē mūsu ražotāju intereses ārvalstu tirgos. Bet dīvainā kārtā sabiedrībā manāma liela neuzticēšanās mūsu politiķiem, tiklīdz uzzina par šādiem lobēšanas mēģinājumiem. Kāpēc tā, jūsuprāt?
Es to visu esmu pieredzējis uz savas ādas...
Tieši tāpēc par to vaicāju.
Es uzskatu, ka valsts atbalsts produkcijas noieta ārvalstīs veicināšanai lauksaimniecības, un it sevišķi piensaimniecības, nozarē ir izšķiroši svarīgs. Jo mēs tikai knapi pusi no sava saražotā piena apēdam Latvijā dažādu produktu veidā.
Un ne jau tāpēc, ka produkciju nebūtu kur likt, - no eksporta ieguvējs arī valsts budžets.
Tieši tā! Eksporta veicināšana saistīta ar taustāmu rezultātu - lielākiem nodokļiem valsts budžetā, darbvietām mūsu cilvēkiem utt. Tā ka es pilnībā varu atbalstīt jūsu viedokli, ka eksporta veicināšanā jāiesaistās visiem, kas var, kam ir kādi sakari ārzemēs. Mums ir labi piemēri. Ir pat nelieli kooperatīvi, kas biezpienu sūta saldētā veidā uz Ameriku.
Tik tālu eksportējot, gan ir arī augsti transporta izdevumi.
Bet ja ieņēmumi nosedz izdevumus... Protams, pavisam labi būtu vest tepat, pāri kaimiņu robežai. Savā laikā, pirms embargo, to arī darījām - uz Krieviju gāja vairāk nekā 60% eksporta. Tas gan absolūti nenozīmē, ka tieši tādi paši skaitļi būtu, ja tā embargo nebūtu, jo to ietekmē valūtas kursi, konkurence, citi faktori. Bet tas ir liels tirgus, un, kā jūs teicāt, svarīgas ir arī transportēšanas izmaksas - kur ir Amerika, bet šis ir tepat, aiz robežas. Un ne jau visi veda uz Maskavu vai vēl kur tālāk projām - veda uz Pleskavu, Novgorodu.
Runājot par Krievijai alternatīviem tirgiem - cik daudz jums personīgi izdodas palīdzēt mūsu ražotājiem?
Visās valstīs, kurās esmu bijis, kaut kas notiek. Taču skaidrs, ka ne tādos apmēros, kādi bija pirms Krievijas tirgus slēgšanas. Piemēram, bijām Ķīnā. Mums ļoti paveicās - iedeva sertifikātus ļoti daudziem produktiem. Bet, kad juridiskā atļauja ir iedota, jāsāk darīt - jābrauc uz turieni, jāspēj panākt konkrēta sadarbība ar kādu kompāniju vai veikalu tīklu. Labs piemērs ir Food Union, kas atradis partneri, nodibinājis kopuzņēmumu, kurš pārstāvēs viņus un viņu produkciju kādā veikalu tīklā.
To faktiski var tikai lielie ražotāji, kam gana resursu, lai braukātu, veidotu uzņēmumus.
Šādā veidā jā. Bet arī kooperatīviem, ja paveicas atrast labu partneri kaut vai nelielā veikalu tīklā, var veidoties eksporta sadarbība. Skaidrs, ka, piemēram, Jaunpils kooperatīvs nevar aizvest simtiem tonnu biezpiena uz Ameriku, viņi ved konteineru noteiktā periodā. Bet, ja tas ir ar pozitīvu ekonomiku, ļoti labi, ka viņi tādu iespēju atraduši. Piemēram, Laima Krievijas tirgu apmainīja pret Amerikas tirgu. Malači, izdevās viņiem tātad. Šobrīd zivinieki cīnās, ir ļoti lielas cerības, ka arī viņiem pavērsies tirgus Amerikā. Jāsaka, zivinieki ir labi pastrādājuši, viņiem tagad arī Skandināvijā ir labs noieta tirgus. Saprotiet, tā tirgus meklēšana nav tāda, kā grāmatās raksta, - aizbrauc, norunā, un kārtībā.
Bet tas, kāpēc svarīga ministrijas iesaiste, - uz Eiropas Savienību tas neattiecas, mums ir vienota sertifikācija, bet attiecībā uz ārpus ES valstīm - jāpalīdz, lai attiecīgo valstu pārtikas un veterinārie dienesti nosertificē mūsu firmu produktus, un tas prasa zināmus ieguldījumus - ne tik daudz naudā kā papīru rakstīšanā, saskaņošanā. Manuprāt, būtiskas neveiksmes, ka kāds mūs savā tirgū nelaistu iekšā, nav. Protams, es braucu kopā ar uzņēmējiem, ar mums satiekas ministrs, kā tas bija Emirātos, tad arī ko panākam. Citādi tiešām ir grūti. Ja tu, Jānis, vienkārši aizbrauksi, pārstāvot pienotavu vai gaļas uzņēmumu, neviens neklausīsies.
Arī Olainfarm lielākais īpašnieks Maligins man nesen intervijā teica, ka ko panākt var vienīgi tad, ja vispirms ministrs ministram izstāsta par uzņēmēju interesēm.
Jā, un tad nāk pretī arī tie, ko otras valsts ministrs paaicinājis.
Tas, kas mūsu cilvēkus satrauc, - ko jūs solāt pretī? Ko pret ko notirgojat? Jo pretējai pusei arī taču ir savas intereses. Īpaši, ja runājam par Krieviju.
Tad uzreiz atbildu tieši: es neko nevaru notirgot, jo pašā sarunas sākumā tiek pateikts, ka par jautājumiem, kas saistās ar embargo, es nediskutēšu. Un pretī mans sarunu biedrs saka to pašu.
Bet ar to saruna nebeidzas.
Protams. Mēs runājam par to, ka mūsu produkti ir bijuši iecienīti un, ja būs pieejami, joprojām būs iecienīti savas kvalitātes, garšas īpašību dēļ. Runājam, ka esam gatavi, kad beigsies ierobežojumi, atgriezties Krievijas tirgū un tad mums būtu ļoti izdevīgi, ja nevajadzētu atkārtoti sertificēties. Jo tagad jau it kā sertifikāts nav noņemts, vien apturēts, to var atjaunot, bet var arī pateikt: nē, kārtojiet visu no jauna.
Sarunu partnerim, ja konkrēti runājam par jūsu neseno tikšanos ar Krievijas vicepremjeru, bija kādas vēlmes, ko gribēja panākt no jums?
Nezinu. Neko tādu nerunājām. Viņš jau trešo vai ceturto gadu brauc pie draugiem uz Jūrmalu atpūsties.
Runājām galvenokārt par zivīm. Ne velti vedu viņu pie ziviniekiem, jo šajā gadījumā problēmas ir nevis embargo, bet kvalitātes prasībās. Ja viņš aizbrauc un apskatās rūpnīcu, pats var pārliecināties, ka tur nevar būt problēmas ar kvalitāti. Turpat, cehā, pagaršojām nožāvētas šprotītes, viņš novērtēja tās kā izcili labas. Pēc tam pie galda bija sarunas, vairāk runāja paši zivinieki, sakot: ja šobrīd atjaunotos sadarbība, viņus tas segments, kurā kādreiz startējuši, vairs neinteresē - šobrīd varētu piedāvāt produkciju premium segmentā pavisam cita līmeņa cenās. Viņi ir izauguši, apgūstot cita līmeņa tirgus. Tā ka nav tā, ka mēs tikai kā lūdzēji - lūdzu, ņemiet mūsu produktu, citādi nomirsim. Absolūti ne!
Ir jau arī savi ieguvumi no tās sarežģītās krīzes situācijas. Iepriekš bija diezgan liels miers - eksports mums uz Krieviju ir, tur labas cenas, tātad kopumā viss ir ļoti labi. Līdz ar to nebija manāmi arī ļoti intensīvi alternatīvu meklējumi. Arī uz izstādēm brauca tāpat vien. Savukārt šobrīd ir tik daudz gribētāju - braukt, piedalīties visādos forumos, izstādēs...
Cīņasspars daudz lielāks?
Oi, nesalīdzināmi lielāks! Nevaram atļauties pat tik daudz nofinansēt, cik gribētāju (ir Eiropas un arī Latvijas budžeta naudiņas, kas ļauj samaksāt, piemēram, par vietu izstādē - R. M.). Un, protams, ir arī pozitīvi rezultāti.
Tas vairs nav vien tūrisms kopā ar politiķi?
Nē. Brauc mērķtiecīgi, un daudzi jau arī ieguvuši labas eksporta iespējas. Gan Ķīnā, gan Amerikā, gan Apvienotajos Arābu Emirātos un citur. Un pat ne tik tālu. Labs piemērs ir bioloģisko piena produktu ražotāji tepat no Tukuma, kas lielu daļu produkcijas eksportē uz Lietuvu. Iepērk no bioloģiskajām saimniecībām vairākus simtus tonnu piena dienā, pārstrādā un tirgo ārzemēs. Ir pat tā, ka, ja būtu lielāka rūpnīca, varētu ražot vairāk, jo pieprasījums ir liels. Arī Preiļu rūpnīcai ir ļoti liels eksports. Viņi izmanto ļoti modernas tehnoloģijas - es, kad pēdējo reizi tur biju, redzēju, ka ir atsevišķi cehi, kuros cilvēku fiziski nemaz nav klāt. Redzams, ka šādos uzņēmumos ir kārtīgi saimnieki un tas jau jebkurā uzņēmumā - gan lauku saimniecībā, gan pārstrādes uzņēmumā - ir izšķirīgi svarīgais. Ir redzēts, ka ir divas fermas netālu viena no otras, vienas saimnieks saka, ka nav jau tik traki, bet aizbrauc pie otra, tas gaužas, ka viss pagalam, nav cilvēku, nav tā, nav tā... Vienam tā saimniekošana iet no rokas, otram - nekādīgi. Tātad veiksmes atslēga arī pašā saimniekā, tā prasmē saimniekot, prasmē saprasties ar cilvēkiem, tostarp saviem darbiniekiem, lai viņi strādā un neiet prom. Ne velti ne visi ir uzņēmēji.
Visu interviju lasiet pirmdienas, 19. septembra, avīzē Diena!