Būtībā tas pamatīgi dedzina muti un mēli, bet no otras puses – ārā spļaut arī negribas, jo gana garšīgs materiāls, sevišķi vēlēšanu gadā. Turklāt savdabīgi, ka šis karstais kartupelis un tā bezgalīgā viļāšana pa muti ir izdevīga gan pieminekļa nojaukšanu atbalstošajiem, gan kategoriski noraidošajiem politiķiem. Tā teikt – aktuāla tēma priekšvēlēšanu kampaņām. Jāsaka atklāti – savā ziņā absolūti bezjēdzīgās diskusijas par šo tēmu nupat jau ir sasniegušas tik augstu populisma līmeni, kāds sen nav pieredzēts. Tā vietā, lai ātri, vienkārši un apņēmīgi lietu nokārtotu, esam nonākuši līdz jaunam populisma standartam, kad jau atkal tiek runāts par konsultatīvām padomēm, grafikiem utt. Protams, nevar nepieminēt, cik grandiozu lēcienu piedzīvoja prognozētās demontāžas izmaksas – no sākotnēji lēstajiem 40–100 tūkstošiem eiro līdz pat nu jau vairākiem miljoniem eiro.
Taču nevar nepamanīt, ka visa šī ieilgusī demontāžas ažiotāža ir ne tikai labs placdarms politiķiem priekšvēlēšanu kampaņu būvēšanai, bet arī faktors, kas aizpilda ļoti lielu laukumu publiskās informācijas telpā un tādējādi darbojas kā dūmu aizsegs daudzām būtiski aktuālākām problēmām, ar kuru savlaicīgu risināšanu politiķiem nesokas. Un te primāri runa ir par inflācijas megalēcienu visās sadzīves jomās, kas tieši sāk apdraudēt aizvien lielāku sabiedrības daļu, taču, kā varam secināt no premjera aizvakardienas preses relīzes, – nekāda plāna situācijas stabilizēšanai uz valdības galda nav, un labākajā gadījumā valdības 14. jūnija sēdē tikai sāksies ideju apspriešana. Tieši tāpat nav skaidrs, vai un kad valdība plāno sākt domāt par, premjeru citējot, "viedo reindustrializāciju", kuru premjers būtībā ir definējis kā Latvijas nākotnes ekonomikas pamatu.
Aizvien ir kaut kāda darbību un manevru imitācija, kurai nav nekādu redzamu un taustāmu rezultātu. Ir tikai saukļi, paziņojumi, lozungi un solījumi. Tāpēc šķiet, ka Pārdaugavas "karstā kartupeļa" viļāšana pa muti ir nekas vairāk kā politiķu izmantots efektīvs dūmu aizsegs, lai nodarbinātu cilvēku prātus ar tēmu, kas nav vienaldzīga lielākajai daļai sabiedrības neatkarīgi no viņu pozīcijas, taču vienlaikus ir pilnīgi niecīga pseidoproblēma salīdzinājumā ar briestošo kārtējo finanšu un sociālo krīzi valstī. Protams, ir daudz vieglāk nebeidzami diskutēt par pieminekļiem tā vietā, lai kvalitatīvi pārvaldītu krīzi un palīdzētu sabiedrībai to nesāpīgāk pārvarēt.