Šis nu ir brīdis, kad ar valdošajām partijām sevi tik dziļi nesaistošs prezidents, kāds vismaz līdz šim daļēji savas ievēlēšanas "traumas" dēļ ir izvēlējies būt Egils Levits, varētu izmantot Satversmes 46. pantu un savā vadībā sasaukt valdības ārkārtas sēdi, nosakot tai dienas kārtību. Citādāk krīzes vadība ir kļuvusi par pārāk partejisku, kad tās padziļināšanās patiesībā tikai vairo gan tās nosacīto risinātāju, gan noliedzēju politiskās izredzes. Tikai prezidents brīdī, kad sabiedrība ir sašķelta un partijas no tā neizjūt diskomfortu (gluži otrādi), var norādīt vienotu virzienu.
Nav nodrillētākas plates kā tā, kas ceļ trauksmi par neuzticēšanos valdībai un politiķiem kā vienu no šīs krīzes iemesliem, lai gan patiesībā šī uzticības krīze nav Covid-19 laika produkts. Cita lieta, ka līdz šim redzamākais apliecinājums tai bija tikai zemā līdzdalība vēlēšanās, partiju reitingi un atbalsts tai vai citai partijai. Tagad uzskatāms apliecinājums šai uzticības krīzei ir sabiedrības vairākuma atsacīšanās ieklausīties valdības politiķu pierunāšanā, lūgumos un draudos doties pēc bezmaksas potes pret riskanto vīrusu.
Un šeit mēs nonākam pie tā, kas šai uzticības krīzes ielaistajai problēmai ir piešķīris jaunu, daudz dziļāku dimensiju. Šīs aizas esamība starp valdošajām partijām un lielu sabiedrības daļu nevienu patiesībā īsti neuztrauc un nekādi neietekmē politiku. Partijas, kuras ir tieši atbildīgas par krīzes risināšanu, teiksim, premjera Kariņa Jaunā Vienotība (JV) un veselības ministra Pavļuta Attīstībai/Par! – no politiskā skatupunkta var justies absolūti komfortabli neatkarīgi no tā, vai viņi šo krīzi atrisina, cik veiksmīgi ar to cīnās un ar cik lieliem zaudējumiem valsti no tās izvedīs.
Gluži vienkārši tāpēc, ka no viņu – JV un A/P – vēlētāju skatupunkta un atbalsta potenciāla nākamajās Saeimas vēlēšanās 2022. gada oktobrī pilnīgi pietiek ar to, ka Kariņš, Pavļuts un citas šo partiju ekosfēras pārstāvošas amatpersonas pozicionējās par vakcināciju un stingrākiem Covid-19 ierobežojumiem. Ja vēl viņi, nākot vēlēšanām, aizvien biežāk ar pirkstu norādīs uz to, kas visiem tāpat ir redzams – vakcīnskepticisma musinātājiem citā politiskā spektra galā –, šo partiju vai kaut vai tikai "pieaugušo politikas" atbalstītāji kļūs vēl mobilizētāki.
Politiķu pozicionēšanās vakcinēšanās un Covid-19 ierobežojumu tēmās tiešām šo problēmu ir pārvērtusi ticības jautājumā, kur daudz ko ietekmē tas, kuram politiķim konkrētais cilvēks uzticas. Premjers un atbildīgie ministri acīmredzot izeju no krīzes redz tās politizācijā jeb vainīgo atrašanā un vainas maksimālā novirzīšanā uz citiem. Varētu ciniski teikt, ka tā ir laba zīme, – acīmredzot valdībai ir kāda informācija, ka krīze šādā veidā pati no sevis "uzsūksies". Vai arī vismaz sabiedrība, kamēr plosīsies Covid-19 kārtējais vilnis, būs izklaidēta.