Ar skaidru plānu šim valdības restartam premjerministre savus partnerus iepazīstināt nesteidz, tā jau ir sava veida zīme, ka šobrīd tas ir vairāk Jaunās Vienotības iekšienē un tās taktiskajām interesēm pakārtots plāns, nevis nepieciešamība, kuru apzinās visi trīs koalīcijas partneri un ir gatavi tajā koleģiāli iesaistīties.
Te es negribu aizstāvēt ne ZZS pozīciju "mūsu sētā viss ir labi, bet pārējais ir jūsu problēmas", ne Progresīvo daļēji pat pašiznīcinošo pozīciju stāties ceļā jebkurai iecerei nomainīt kādu no viņu ministriem, pat ja tam būtu gan objektīvs pamats, gan politisks izdevīgums pašai partijai.
Runa ir par to, ka Siliņai patiešām stundā X, kuru viņa taktiski izvēlēsies sava valdības restarta plāna paziņošanai, būs jāspēj tas argumentēt tā, lai viss kārtējo reizi neizskatītos pēc Jaunās Vienotības polittehnoloģiskām "vecākā brāļa" spēlītēm. Ne nepieciešamība atrisināt kādu Jaunās Vienotības iekšējo varas centru disbalansu ceļā uz varas pilnīgu pārņemšanu Siliņas rokās, ne vēlme iesēsties kādā ērtākā krēslā nederēs.
Valdības restarti nav nekas nebijis, spēja tiem sadūšoties liecina tikai par šādu manevrētāju politisko briedumu, bet ar vienu noteikumu – ja tie spēj koalīcijas partneriem un sabiedrības vērtējošajai acij paskaidrot, ka un kāpēc valdība kopumā vai kādas ministrijas atsevišķi sāks strādāt labāk no tā vien, ka daži ministri samainīsies krēsliem vai pie valdības galda nomainīsies, teiksim, trīs sejas.
Jo pagaidām ļoti vispārīgais valdības restarta scenārijs, kas klīst pa varas gaiteņiem, satraukdams koalīcijas partnerus un vismaz vienu ministru, skan – "katrs no trim koalīcijas partneriem piekrīt nomainīt vienu savu ministru, mēs to izziņojam par valdības restartu un tālāk ar lielu jaudu un saticību strādājam līdz 2026. gada Saeimas vēlēšanām". No kurienes tā jauda vai, runājot konkrētāk, piemēram, nauda Rail Baltica projekta īstenošanai, radīsies pēc šāda kosmētiskā remonta, ir loģisks jautājums, uz kuru Siliņai būs jāatbild.