Fragments no intervijas:
Vispirms - kādā saistībā šajās dienās esat Rīgā?
Mani uzaicināja piedalīties un ar atklāšanas uzrunu uzstāties starptautiskā konferencē "Pēc gadsimta ceturkšņa. Baltijas ceļš un totalitārā komunisma sabrukums: Eiropas kopīgās atmiņas un politiskās iedvesmas avots", kas Rīgā notiek 21. un 22. augustā. Latvijā esmu nodzīvojis daudzus gadus, mana pirmā politiskā pieredze veidojās šeit, Tautas frontes laikā, un tā bijusi par pamatu tālākajai darbībai Krimas un Ukrainas parlamenta deputāta statusā un tagad, vadot Medžilisu.
Varat īsumā raksturot, kas šobrīd notiek Krimā? Kā jūtas cilvēki?
Katru dienu, katru stundu tur notiek pārmaiņas likumdošanā, jo Krievija cenšas iespējami ātri leģitimizēt okupāciju. Problēmas izjūt pat tie Krimā dzīvojošie, kas martā ar balti-zili-sarkanajiem karogiem gāja uz laukumiem, domājot, ka, pievienojoties Krievijai, vienā mirklī sāks dzīvot paradīzē. Pavasarī tika solīts, ka jautājumi par pilsonību, īpašumtiesībām, brīvu pārvietošanos tiks risināti pakāpeniski, būs kaut kādi pārejas mehānismi, taču visai drīz Krievijas vara no saviem solījumiem atkāpās un cilvēkus nostādīja ātras izvēles priekšā. Teiksim, pilsonības jautājumā tika paziņots: ja gribat palikt Ukrainas pilsoņi vai ja esat nepilsoņi un vēlaties šo statusu saglabāt, jums mēneša laikā par to jāiesniedz iesniegums. Bet pa visu Krimu tika atvērtas tikai četras šādas reģistrēšanās vietas, turklāt tās atvēra ne pirmajās dienās pēc paziņojuma.
Vai daudzi pieteicās?
Tādu cilvēku, kas šādā veidā saglabāja Ukrainas pilsonību, ir ne vairāk nekā trīs tūkstoši uz diviem miljoniem Krimas iedzīvotāju.
Maz.
Neviens taču nezināja, vai saglabāsies tiesības uz zemes un citu īpašumu, uz darbu un brīvu pārvietošanos. Tāpēc vairākums vienkārši neko nedarīja. Baidījās arī paši sevi nodot varai kā tādus, kas to neatzīst.
Pats reģistrējāties vai kļuvāt par Krievijas pilsoni?
Nē, mana situācija atšķiras ar to, ka, būdams Ukrainas pilsonis un de facto dzīvojot un strādājot Krimā, biju deklarēts citur Ukrainā - Kijevā. Līdzīgs statuss ir aptuveni 15-20 tūkstošiem Krimas iedzīvotāju.
Uzreiz kļuvāt par ārzemnieku.
Jā, vienā mirklī kļuvu par ārzemnieku savā zemē, savā mājā, savā darbā. Lai pieņemtu viņu nosacījumus, man būtu jānoformē atteikšanās no savas valsts pilsonības. Tāds, lūk, absurds.
Labi saprotot šādas pieejas cinismu, faktiskā vara cenšas maksimāli saīsināt šīs uzspiestās pilsonības noformēšanu. Simtiem tūkstošu Krimas iedzīvotāju lieto Ukrainas pasi, kaut pašreizējā vara viņus uzskata par Krievijas pilsoņiem. Tagad vajag iespējami ātri šo pasi nomainīt pret Krievijas pasi. Tāpēc katru dienu tiek izziņoti jauni noteikumi tādās cilvēku dzīves jomās, kam ar pilsonību nav nekāda sakara.
Piemēram?
Ir pieņemts lēmums, ka visām mašīnām jānomaina numura zīme. Lai to paveiktu, jāuzrāda Krievijas pase. Ja kāds saslimst un nokļūst slimnīcā, lai noformētu apdrošināšanu, bez Krievijas pases neiztikt. Bērni, kas šovasar pabeidza skolu, nevarēja saņemt atestātu bez Krievijas pases. Cilvēki var izbraukt no Krimas, izmantojot Ukrainas pasi, bet, lai atgrieztos, vajag Krievijas pasi.
Daudzi likumi, kas šogad ieviesti Krievijā, radīti uz Ukrainas pieredzes pamata. Krimas pievienošanu Krievijai Putins pamato ar tautas gribu, atsaucoties uz referendumu, bet tajā pašā laikā Krievijā likumdošana vispār tādus nepieļauj rīkot. Tieši pēc Krimas aneksijas Krievijā parādījās likuma pants, kas jau pat publisku spriešanu par tās vai citas Krievijas teritorijas statusu pielīdzina separātismam, un par to ir paredzēts kriminālpants. Šogad parādījies pants, kas uzliekpar pienākumu Krievijas pilsoņiem reģistrēt dubultpilsonību, ja tādas kādam ir. Ieviesti ierobežojumi interneta lietošanā.
Atgriešanās padomju laikos?
Deja vu sajūta ir. Bet šodienas režīmu, kas izveidots Krimā, ar padomju salīdzināt nevar kaut vai tāpēc, ka padomju režīms no personas sagaidīja tikai to, lai tā neiestātos pret padomju varu un neapšaubītu tās vērtības, bet mūsu situācijā vara pieprasa no cilvēka nemitīgu lojalitātes apliecinājumu, pastāvīgu varas slavināšanu. Lojalitātes neapliecināšana tiek uztverta kā izaicinājums. Šī vara ir daudz ciniskāka par to, kas bija padomju laikos, jo represīvo orgānu iespējas daudz lielākas. Šodien Krimā nav neviena savā dzīves pozīcijā aktīva cilvēka, kam jau nebūtu bijušas sarunas ar Krievijas drošības dienesta pārstāvjiem, Krimā nav neviena redaktora vai medija īpašnieka, ar ko šādas pārrunas nebūtu notikušas jau vairākkārt - tiek vairota totāla baiļu atmosfēra spēka struktūru priekšā, kuras sabiedrībai jāuztver kā visuvarenas, no kurām neko nevar noslēpt.
Visu interviju lasiet trešdienas, 20.augusta, laikrakstā Diena!