Šobrīd jautājums ir vienīgi par šā procesa medaļas otru pusi – straujo cenu kāpumu preču biržās, briestošajiem burbuļiem nekustamo īpašumu tirgos un dažādu "toksiska rakstura" investīciju iespēju parādīšanos, kas notiek brīžos, kad finanšu tirgos naudas ir daudz un ar tradicionāli konservatīvajām ieguldījuma metodēm vairs nav iespējams naudu aizsargāt pret inflācijas radīto pirktspējas zudumu. Tāpat viena no blaknēm ir mākslīgi veidotais patēriņš, kas atsevišķās jomās sevi apsteidz vairākus gadus uz priekšu. Proti, piemēram, ieguldot lielus līdzekļus celtniecībā šodien un realizējot liela mēroga publiskā sektora finansētus celtniecības objektus tieši šodien, ir jārēķinās, ka rīt celtniekiem darba varētu būt mazāk.
Ir skaidrs, ka, glābjot ekonomiku no krīzes, pasaule par celtniecības darbiem šogad, visticamāk, maksā ievērojami vairāk nekā tad, ja daļa darbu tiktu atlikta uz nākamo gadu un process būtu vienmērīgs un līgans. Turklāt ir ļoti liela iespēja, ka laika gaitā tā vai citādi nāksies maksāt par brāķi, kas varētu būt radies, steidzami nododot darbus, lai, izmantojot vilni, celtnieki varētu doties uz nākamo objektu. Turklāt, tā kā pieprasījums strauji apsteidz piedāvājumu un ir radīti labvēlīgi apstākļi papildu naudas pieplūdumam preču biržas, sadārdzinot koku, metālu un citas izejvielas, tad arī būvmateriālu cenām ir likumsakarīgs pieauguma iemesls. Nav nekādu šaubu, ka ekonomiskās krīzes apstākļos būvniecības nozares atbalsts gan ar valdību objektu pasūtījumiem, gan iespējami zemākām centrālo banku procentu likmēm, līdz ar to lētiem aizdevumiem ir loģisks. Nopelna ne tikai celtnieki un nekustamā īpašuma nozares, bet arī kokrūpnieki, metālapstrādātāji un būvmateriālu ražotāji, kā arī transporta un tirdzniecības nozarēs strādājošie.
Vienlaikus aktuāls jautājums ir par atbalsta apmēru un struktūru, lai tautsaimniecības glābšanas centieni nepārvērstos par jaunu burbuli, kas radītu ieganstu jaunai ekonomikas krīzei. Pašreizējā ekonomikas un finanšu tirgus situācijā pasaulē varam atrast līdzības gan ar 2008. gadu, kad visam bija augstas cenas un lielā krīze vēl tikai tuvojās, gan 2011. gadu, kad pasaules ekonomikā valdīja depresija, taču cenas biržās kāpa, atnesot arī visai strauju inflācijas pieaugumu. Atliek vien cerēt, ka notikumu attīstība būs tuvāka 2011., nevis 2008. gada modelim un pagājušā gada satricinājumus nenomainīs jauna, vēl iespaidīgāka krīze.