Kur skolēni, tur skolotāji?

Neskaitāmas reformas – veids, kā ierēdņi var piepelnīties. Izglītības sistēmā pēdējos gadu desmitos izveidojies vesels parazītisks slānis, kura eksistences veidu var nosaukt par grantofagiju. Ja pažūstu nauda – norimtos reformu kašķis. Skat.: https://visc.gov.lv/visc/budzizdevumi.shtml

Tu pareizi esi ievērojis... ar skaļu blīkšķi aizcērtot durvis var dažu labu pamodināt.

Ja kādam liekas, ka lauku emigrācija sākās Dombrovska laikā jūs ļoti rūgti maldāties. No manas lauku skolas pamatskolas klases padsmit beidzējiem (mēs esam 70. gadu beigās dzimuši) Latvijā nav pat ceturtā daļa. Vairums ir Īrijā. Un viņi aizbrauca jau krietnu laiku pirms Latvijas iestāšanās ES, jo Īrijai vajadzēja darbaspēku un viņi bija toleranti pret ne visai legālajiem, bet toties baltajiem migrantiem no A-Eiropas. Ja es objektīvi pavērtēju, vai šiem cilvēkiem būtu kādas iespējas LV, diez vai, lauku apvidos 90.-os dzīve bija nabadzīga, vecāki kūlās pa savām naturālajām saimniecībām, jauniešiem reizēm nebija naudas kurpēm, lai tiktu uz savu videni/profeni, sāka braukt pa vasarām uz īriju, kamēr pārcēlās pavisam, jo iespēju LV nebija, vecākiem naudas nebija, tie palika veci un uzturami, jo pensijas arī nekādas nebija. Mazās pensijas ir lielākā LV kļūda, jo uzturamie vecāki kļuva par būtisku emigrācijas dzinuli. Un joprojām kavē remigrāciju.

Līdz šim - gan 90.tajos, kad sabiedrības absolūtais vairākums pēkšņi nokļuva absolūtā nabadzībā, gan krīzes laikā pirms 10 gadiem, faktiski gandrīz visu Otrās Republikas laiku vienkāršaisn cilvēks Latvijas politiķu acīs bija problēma (atkal grib normālas algas, pensijas, pabalstus). Tā vēlīgāk uz viņu paskatījās tikai pirms vēlēšanām, pārējā laikā ar mazāk slēptu (VVF) vai pavisam neslēptu (Āboltiņa) nicinājumu. Šis nicinājums izpaudās likumdošanā, kas pavēra iespējas saujiņai oligarhu (OIK, tagad Tīrīgas afēra), bet padarīja dzīvi Latvijā neiespējamu simtiem tūkstošu cilvēku. Šis nicinājums tikai tagad sāk pazust no advancētāko (bet nebūt ne visu) politiķu, ministru un deputātu sejiņām. Nu, ir attapušies, ka skaties, uz kuru pusi gribi, nav cilvēku. Un tagad jau ir par vēlu! Varam mazliet cerēt uz Brexit, kura dēļ varētu kādi daži tūkstoši ar dažsimts bērniem atgriezties, bet nevaram cerēt, ka šie bērni kļūs par ārstiem vai skolotājiem, mūsu pedagogi par to parūpēsies.

Problēma nav tikai algas. Liela problēma ir tas, kā līdz šim šie skolotāji strādājuši. Daudzi priekšmeti, īpaši eksaktie mācīti tik slikti, ka jaunieši nevar tos tālāk studēt, lai kļūtu paši par šo priekšmetu skolotājiem. Otra problēma - demogrāfija. Šobrīd sākas tas, par ko brīdina nu jau starptautiskas organizācijas: Latvija atrodas situācijā, ko sauc par point of no return. Vairs nav cilvēku, kas pietiekami lielajā (lielāka par dažu labu Eiropas vidienes valsti), bet ārkārtīgi neapdzīvotajā Latvijā spētu visā teritorijā nodrošināt valsts pamatfunkcijas: izglītību, medicīnu, drošību. Jo ir aizbraukusi puse vai vairāk veselas paaudzes. ja mēs nepavērsim robežas vismaz tiem, ko varam piesaistīt no lētākām valstīm, piemēram, mediķiem, situācija pēc dažiem gadiem būs jau katastrofāla. Latvijas depopulācija un speciālisty trūkums ir cena, ko maksājam par ziemeļamerikas tipa mežonīgo kapitālismu un zemo darbaspēka izmaksu politiku, ko Latvijas politiskā elite līdz šim īstenoja.

Tur kur nav skolu... samērā drīz nav arī dzīvības.