Meļņiks: Krievijas etniskā mobilizācija

Raugoties no mūsu situācijas, pozitīvā ziņa, ko apliecinājis arī Krievijas premjerministrs, - pilsonības piešķiršanas nosacījums ir atteikšanās no tās valsts pilsonības, kurā persona dzīvo. Vienlaikus pilsonības pretendentiem tiek piedāvāta gan speciālā vīza iebraukšanai Krievijā, gan pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Tas nozīmē, ka šī pretimnākšana ārzemēs dzīvojošajiem krievvalodīgajiem netiek izmantota slēptas dubultpilsonības veicināšanai vai lai radītu Krievijas pilsoņu blīvāk apdzīvotus reģionus ārzemēs, kas nākotnē varētu kalpot par ieganstu to interešu aizstāvības akcijām.Konkrētā gadījumā jautājums skatāms daudz plašākā kontekstā nekā tikai Krievijas - Ukrainas konflikts vai propagandas uzbrukumi, kas iepriekš vairākkārt skāruši arī mūs. Krievijas demogrāfi jau krietni sen skandina "trauksmes zvanus" par zemo dzimstību pilsētās dzīvojošo krievu ģimenēs, pārmērīgā alkohola patēriņa veicinātu mirstību, kā arī darbaspēka straujo migrāciju, kas radījusi cilvēku trūkumu reģionos.Lai gan pērn Krievijā vērojams neliels iedzīvotāju skaita pieaugums, bažas rada tuvākajā desmitgadē paredzamā dzimstības samazināšanās. Iemesls - reproduktīvo vecumu sasniegušas sievietes, kas dzimušas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Tolaik dzimstības samazināšanos izraisīja smagais valsts sociāli ekonomiskais stāvoklis.Lielākie ekonomiskās migrācijas magnēti ir Maskava un Tjumeņas apgabals. Tas saprotams - lielākas algas, lielākas iespējas. Savukārt dzimstības līderpozīcijās Krievijā ir Ingušija, kas varbūt statistiski izskatās labi, bet diez vai priecē kaimiņvalsts politiķus. Iemesls gaužām prozaisks - lai cik daudz Krievijā runātu par tautu draudzību, tā ir un paliek valsts, kur etniskajai piederībai pievērš ārkārtīgi lielu uzmanību. Spilgts piemērs - došanās palīgā ar saukli "mūsējos sit!", kas šķietami attaisno jaukšanos citas valsts iekšējās lietās, vienmēr bijusi attiecināta uz krieviem un tiem etniski radnieciskām tautībām piederīgajiem neatkarīgi no to pilsonības. To esam piedzīvojuši Baltijā un tagad redzam arī Ukrainā. Tā dēvētie krievvalodīgie no agrākajām brālīgajām republikām dienvidos un dienvidaustrumos vienmēr uztverti, maigi sakot, atturīgi.Arī pieminētajos pilsonības paātrinātas piešķiršanas noteikumos uzsvars gan likts uz krievvalodīgajiem, taču vienlaikus paredzēts, ka lēmumus pieņems īpaša komisija pēc individuālām pārrunām ar pretendentu. Tātad jauno pilsoņu vervēšana tiek plānota ar rūpīgu atlasi. Iespējams, galvenais fokusējums būs uz Ukrainā, Baltkrievijā un Baltijas valstīs dzīvojošajiem. Ja tā, šāds process varētu šķist simpātisks arī Baltijas valstu un Ukrainas nacionāli noskaņotajiem politiķiem. Galu galā - ja cilvēks identificē sevi ar piederību citai valstij, nav pamata satraukties par viņa pārcelšanos uz to. Cita lieta - cik tādu būs, kas tagad gribētu pārcelties uz Krieviju...