Konkrēts piemērs no personiskās profesionālās pieredzes. Lielajām intervijām, ko Dienā publicējam pirmdienās un trešdienās, parasti pievienojam ekspertu viedokļus par attiecīgo tēmu. Pie sarunas ar Tuberkulozes un plaušu slimību centra galveno ārsti gribējās pielikt Datu valsts inspekcijas vadītājas viedokli par citur veikto pacientu izmeklējumu pieejamību ārstiem. Sazvanīju attiecīgo iestādi, tā pārsūtīja pie Tieslietu ministrijas sabiedrisko attiecību kārtotājiem, saņēmu apliecinājumu, ka vaicāto ātri sagatavos. Saņēmu. Nedēļu pēc tam, kad solītie termiņi bija pagājuši un intervija avīzē nodrukāta. Turklāt nevis iestādes vadības atbildi dažos teikumos, bet gan tās vārdā sūtītu bezpersonisku juridisku "traktātu", ko, pat ja būtu saņēmis laikus, nāktos īsināt par 90 procentiem – līdz tēzei, ka ārsti pacienta citur veiktos izmeklējumus var iegūt vien no paša pacienta. Bet kāds taču pie tās garās atbildes gatavošanas pavadīja krietnu laiku! Efektīvi? Un kāda bija vajadzība pēc (tiešām ļoti atsaucīgās) Tieslietu ministrijas preses dienesta darbinieces starpniekošanas?
Cits piemērs. Jau pierasts, ka iestāžu zemāka līmeņa amatpersonas pa tiešo uz žurnālistu jautājumiem atbildēt neuzdrošinās – ja kas vaicājams, pārsūta uz sabiedrisko attiecību nodaļu. Pārsvarā tas problēmas nerada, taču nereti gadās arī tā, ka atbilde uz nedēļas vidū izsūtītu e-pasta vēstuli pienāk piektdienas pēcpusdienā, turklāt nevis pēc būtības, bet ar jautājumu: "Kāds ir termiņš?" Tādā brīdī atliek vien iesaukties: "Sasodīts! Jums par gulēšanu tur algu maksā? Ziņa, pie kuras gribējās attiecīgo viedokli, jau vairākas dienas veca! Tēma izrunāta!"