Latvijas gāzes akcionāra Itera Latvija valdes priekšsēdētājs Juris Savickis ir konkrētāks: liberalizācijas rezultātā gāzes cenas patērētājiem Latvijā paaugstināšoties pat par 20-30%. Kādreizējais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce gan sociālajos tīklos cenšas pierādīt pretējo, pamatā atsaucoties uz pašreizējo cenu kritumu. Par sadārdzināšanos skeptisks arī enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš, kurš intervijā Dienas Biznesam kā argumentu piesauc regulatora jau iepriekš piešķirtos dāsnos tarifus. Bet tās visas, kā jau teicu, ir spekulācijas, jo skaidrības par to, kā būs, nevienam vēl nav, ir tikai redzamas šābrīža cenu tendences pasaulē, kas līdz liberalizācijai var mainīties, ir zināmas pušu intereses, saprotams, ka lielas izmaiņas infrastruktūrā pat vidējā termiņā nav iespējamas, un, jā, varam vilkt arī paralēles ar to, kas notika saistībā ar elektrības tirgus atvēršanu.
Var saprast uzņēmēju interesi pelnīt, un jārēķinās, ka tāda tā saglabāsies arī pēc tam, kad Latvijas gāze būs sadalīta divos uzņēmumos. Tikai ar to atšķirību, ka šobrīd gāzes kompānijas mērķis ir pelnīt, pārdodot šo energoresursu, un infrastruktūra ir tikai rīks tā nodrošināšanai, bet pēc tirgus liberalizācijas viena pelnīt griboša uzņēmuma vietā būs divi - gāzes piegādātājs, kam konkurence nav paredzama vēl ilgi, un pārvades, uzglabāšanas operators. Taču atšķirībā no elektrības tirgus, kur gan lielākais tirgotājs, gan piegādātājs ir valstij piederoši uzņēmumi, ko politiski var ietekmēt, piemēram, nomainot vadību, gāzes gadījumā valsts iespējas ko noteikt ir minimālas, un tādas arī paliks.
Līdz ar to aktuāls ir jautājums, vai valsts ir gatava tik nopietnām pārmaiņām, vai esam atkal tajā situācijā, kad kāds saka "lec" un mūsu politiķi gatavi to darīt, pat nedomājot, no kura stāva un vai apakšā droša piezemēšanās. Un te nav runa par to - vajadzētu vai nevajadzētu gāzes tirgus atvēršanu -, bet ka gan vienā, gan otrā gadījumā lēmuma pieņēmējiem ir jābūt skaidrībā par sekām. Kā jau teicu, uzņēmēju intereses saprotamas. Bet kādas ir valsts intereses? Paklausīgi izpildīt, ko kāds Briselē vai sazin kur vēl liek? Kāds būs mehānisms patērētāju interešu aizstāvībai pēc tam, kad tarifi vairs nebūs regulēti, bet joprojām būsim atkarīgi tikai no vienas piegādātājvalsts, kurai turklāt mūsu patēriņa apjomi ir visai nenozīmīgi? Sūtīs ministru uz Maskavu izlūgties labvēlīgākus nosacījumus?