Viens no šādiem stāstiem pārsteidza ne tikai mani. Proti, cilvēks pērn rudenī pēc ilgāka laika atkal sāka darba attiecības (te svarīgi piebilst, ka sieviete bija bērna kopšanas atvaļinājumā, pēc tam bezdarbnieka statusā, bet tad vēl kādu laiku – mājās ar bērnu, kuram bija jāgaida rindā uz bērnudārzu). Visam pa vidu vēl iegadījās pirmais Covid-19 vilnis. Respektīvi – ne jau slinkuma pēc cilvēks ilgāku laiku nebija darba attiecībās. Pērn rudenī darbs tika atrasts. Taču neilgi pēc darba sākšanas viņa tika fiksēta kā ar Covid-19 inficēta darba kolēģa kontaktpersona. Loģiski – divu nedēļu karantīna, ģimenes ārsts ''atvēra slimības lapu''. Tiktāl viss normāli, karantīna izsēdēta, tests negatīvs. Pēc atgriešanās darbā slimības lapu iesniedza Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (VSAA) slimības pabalsta saņemšanai. Un te nu gaidīja pārsteigums – VSAA atsūtīja atteikumu izmaksāt slimības pabalstu! Pamatojums – VSAOI ''slimības apdrošināšanai veiktas mazāk nekā trīs mēnešus pēdējo sešu mēnešu periodā un mazāk kā sešus mēnešus pēdējo 24 mēnešu periodā pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums''.
Nenoliedzami burta kalpi ir izcili paveikuši savu darbu, jo vadījušies pēc likuma burta. Un nevienu neinteresē objektīvie iemesli un tas, vai cilvēkam ir, ko ēst.
Ar ironijas piedevu balsī nevaru neuzteikt Labklājības ministriju (LM) un VSAA, kuras kopīgiem spēkiem sagatavoja ar normatīviem plaši pamatotus argumentus. Īsumā: ''Valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincips ir nodrošināt personai, kura zaudē darba ienākumus apdrošināšanas gadījuma iestāšanās dēļ, tiesības saņemt zaudēto darba ienākumu atvietojumu. Gadījumos, kad apdrošināšanas gadījums iestājas vienlaicīgi vai neilgi pēc darba ņēmēja statusa iegūšanas, personai nav zaudēto darba ienākumu, kurus kompensēt darbnespējas dēļ. Līdz ar to kvalifikācijas perioda nosacījumi ir spēkā arī tad, ja saslimšana vai atrašanās karantīnā ir saistīta ar Covid-19. Tādējādi tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret visām personām, kurām iestājusies pārejoša darbnespēja. Diskusijas par izmaiņām attiecībā uz kvalifikācijas nosacījumiem (to izmaiņām – red.) netiek plānotas.'' Un vēl: ''Vienlaikus vēršam uzmanību, ka iztikas līdzekļu neesamības gadījumā personai ir tiesības vērsties tās pašvaldības sociālajā dienestā, kuras teritorijā deklarēta dzīvesvieta, un interesēties par iespējamajiem atbalstiem krīzes situācijā.''
Tikai maza nianse – runa jau nav tikai par naudu, bet valsts attieksmi, kas rada rūgtumu.
Manuprāt, LM atbilde spilgti raksturo labi paēdušās valsts pārvaldes attieksmi pret krīzes skartajiem nodokļu maksātājiem – naudas trūkums ir tava, nevis mūsu problēma.
Šī ir tikai viena no negatīvajām pieredzēm, bet tādu ir simtiem, tostarp dīkstāves pabalstu jomā, un aiz katra birokrātijas džungļos formalizēta gadījuma patiesībā ir problēmās nokļuvis Latvijas cilvēks. Un tad valdība brīnās, kādēļ liela daļa sabiedrības viņus neciena...