Aizsardzības ministrijas iniciatīva piespraust apģērbam sarkanbaltsarkano lentīti ar stūrīšiem uz augšu, simbolizējot un pieminot izšķirošo uzvaru pār Bermonta karaspēku, ir kļuvusi par novembra simbolu. Sajūta, pie žaketes atloka nēsājot lentīti, ir īpaša. Un paši šo sajūtu esam izauklējuši. Tā liek citādāk domāt, aizdomāties, jā, tā uzliek arī pienākumus, un nebūs par daudz patosa, sakot, ka tā liek būt labākiem. Tā liek pamanīt, cik daudz mūsu ir, vienlaikus aizdomāties, cik tomēr maz. Tā rada īpašu sajūtu, ko varbūt arī nevajag censties saprast ar prātu. Tā liek justies solidāram, piederīgam šai vietai, kultūrai, tradīcijām, un tas ir galvenais.
Taču patriotisms nebeidzas ar sarkanbaltsarkano karodziņu pie krūts vai tribīnēs hokeja spēļu laikā. Lielāki, mazāki vai īpašāki Latvijas patrioti nav Hilarijas Klintones vai Donalda Trampa piekritēji, liberālo vai konservatīvo uzskatu piekritēji, par zaļajiem zemniekiem, nacionāļiem vai Vienotību balsojušie, uzņēmēji, karavīri vai skolotāji. Domāt šādās kategorijās nozīmē patriotisma nozīmi izmainīt sīknaudā. Arī aktīvākais sarkanbaltsarkanā karoga vicinātājs ne vienmēr savos darbos un izpausmēs var izrādīties tas lielākais Latvijas patriots. Arī skaļākais bļāvējs, krekla plēsējs un pie krūtīm sitējs ne vienmēr.
Būt par patriotu vispirms nozīmē skaidri apzināties, ka tu esi valsts, ka mēs visi kopā veidojam šo valsti par tādu, kāda tā šodien ir.
Patriotisms galu galā ir spējā domāt un rīkoties nākotnei. Aizdomāties par to, kāda būs Latvija pēc mums. Latvijas valsts 2018. gadā svinēs simto jubileju. Tas ir nozīmīgs datums, kuram ir jāgatavojas, taču šis datums pats par sevi nebūs panaceja. Un akūtu problēmu mums nav maz. Svētki ir jāsvin, taču valsts pārvaldes retorikā tie nevar aizvietot pelēcību un ideju trūkumu eksistenciāli svarīgās jomās. Pēc svinībām mēdz sekot grūti rīti. No valstiskā viedokļa ar šādiem svētkiem ir jāpanāk maksimums sabiedrības pašapziņas celšanā, taču ļoti negribas, lai simtgades svinībām kļūtu par nācijas pašmērķi.
Svētku salūts ilgs īsu brīdi, un nebūs tā, ka, pamostoties 2018. gada 19. novembrī, mēs pamodīsimies citā Latvijā, kurā kāds cits mūsu vietā būs atrisinājis veselības un izglītības problēmas. Nebūs tā, ka izzudīs tādi stāsti, kā šonedēļ medijus pāršalkušais stāsts par Baibu, kura cīnās par dzīvību kaimiņzemes klīnikā, bet finansējumu rod ziedojumu vākšanas akcijā. Arī pensionāri nebūs pēkšņi kļuvuši turīgāki, bet policisti un ugunsdzēsēji nodrošinātāki. Tāpēc paralēli svinību plāniem domāsim, kādā Latvijā dzīvosim 2028. vai 2038. gadā.