Svaigākais notikums šajā ziņā – Saeima pirms nedēļas pieņēma likuma grozījumus, kas Saeimas deputātiem, kā arī Ministru prezidentam un viņa biedram, ministriem, īpašu uzdevumu ministriem un parlamentārajiem sekretāriem liegs saņemt atalgojumu par amatiem biedrībās, nodibinājumos vai sociālajos uzņēmumos. Izskatās skaisti, problēma šķietami atrisināta. Bet vai patiesi? Vai ir izslēgta iespēja tos pašus maksājumus novirzīt caur amatpersonu ģimenes locekļiem vai saņemt skaidrā naudā? Tas, ka turpmāk formāli, kā saka, nesēdēs uz diviem krēsliem, automātiski nozīmē, ka tiek novērsts arī faktiskais interešu konflikts?
Līdzīgi ir ar valsts finansējumu partijām. Paši politiķi jau ilgstoši deklarē, ka budžeta nauda došot neatkarību no kaut kādiem tikai viņiem vien zināmiem sponsoriem. Vai tas, ka konkrētus uzvārdus neviens valdošo partiju pārstāvis nenosauc, bet oficiālajos ziedojumos partijām nekādus īpaši lielus atkarības valgus nemana, liecina, ka runa ir par slēptajiem finansētājiem?
Vai tiešām domā, ka tauta ir tik naiva, lai noticētu, ka kāds pēkšņi atteiksies no slēpta finansējuma, ja tādu tiešām saņēmis, pie tā pieradis?
Diemžēl skaidru valodu par šīm tēmām no politiķiem sagaidīt nevar. Nupat arī valdošās KPV LV faktiskais līderis, Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Zakatistovs Latvijas Radio kā mantru noskaitīja, ka nepieciešamība palielināt finansējumu politiskajām organizācijām ir "Latvijas demokrātijas attīstības jautājums". Skaisti vārdi. Var tiem piekrist, tiesa, ne tādā nozīmē, kā domājis šis filozofijas doktors, kuram tā kā vajadzētu zināt, ka vārds "demokrātija" nozīmē "tautas vara", nevis šauras politiķu grupas nostiprināšanos pie varas, tam izmantojot valsts budžeta līdzekļus. Demokrātijas pamatprincipi paģēr ieklausīšanos sabiedrības viedoklī. To, ka budžeta "piešprice" partijām būtu attiecināma nevis uz pašreizējiem lēmumu pieņēmējiem, bet gan periodu pēc nākamās Saeimas, šobrīd pie varas esošie i dzirdēt negrib. Pat tad, ja uz galda noliek caur Manabalss.lv savāktos vairāk neka 10 000 pilsoņu parakstus ar aicinājumu atlikt partiju finansējuma pieaugumu līdz nākamās, 14. Saeimas ievēlēšanai.
Bet demokrātiju tiešām te piesaukt ir vietā – uzdodot jautājumu: vai tiešām tas, kas tiek izlemts par partiju finansēšanu, ir vērsts uz mērķi vairot demokrātiju? Manuprāt, nē. Kā jau teicu, sabiedrības viedokli šajā jautājumā politiķi ignorē. Gluži kā jaunkomunisti, piesedzoties ar konservatīvisma vai liberālisma vīģes lapām, pie varas esošie tiecas sev savākt tādus pašus labumus, kā bija padomju laika nomenklatūrai. Atklātu ziedotāju, partiju īstenotās politikas oficiālo finansiālo atbalstītāju loks tiek sašaurināts, pie reizes neatrisinot lobistu atklātības jautājumu. Potenciāla politiskā konkurence tiek iznīcināta. Kāda te demokrātija?...
Enģeļa viesis