Šis jautājums pats par sevi ir tik interesants un politisko procesu (lasi – vēlēšanu rezultātu) potenciāli ietekmējošs, ka to ir vērts apspriest, pat riskējot saņemt aizdomu pilnus pārmetumus no dīvāna politologiem par, piemēram, ZZS premjera kandidāta Aivara Lemberga vai Apvienotā saraksta premjera kandidāta Ulda Pīlēna interešu aizstāvēšanu. Uzrakstītais patiesībā satur politisku oksimoronu, ja ņemam vērā, ka abu minēto personāžu intereses ir savstarpēji izslēdzošas, atceroties, ka Pīlēns uz savu sarakstu aizvilināja daļu zaļzemnieku, vismaz uz laiku izjaucot šo senseno politsavienību un pamatīgi sašķobot līdz tam visai nesliktās ZZS izredzes pretendēt uz atgriešanos pie varas galda.
Ja padomājam loģiski, kādēļ Lemberga vai Pīlēna reālās iespējas saņemt uzaicinājumu par valdības izveidi būtu vērtējamas kā nereālistiskākas salīdzinājumā, piemēram, ar Latvija pirmajā vietā premjera kandidāta Aināra Šlesera vai Saskaņas kandidāta Ivara Zariņa izredzēm? Vai, reālistiski vērtējot, viņu virzīšana priekšvēlēšanu debatēm nav mazāka vēlētāju muļķošana ar viltus izvēli? Leģitīma instrumenta viņu un citu kandidātu reālo izredžu novērtējumam patiesībā līdz 1. oktobrim nav.
Kā intervijā ceturtdienas Dienā jautā sociologs Arnis Kaktiņš: "Vai mums ir Satversmē aprakstīts, ka premjera kandidāti drīkst būt šādi un tādi? Man šķiet, ne Satversmē, ne vēlēšanu kārtībā nekas tāds nav aprakstīts?" Jautājums, protams, ir retorisks, jo atbilde ir "nē" un vienu premjera kandidātu iedalīšana "zickandiātos" ir vairāk ētisku un politisko simpātiju/antipātiju nekā politiskās loģikas jautājums. Latvijā pēdējo divdesmit un vairāk gadu laikā ar zināmu regularitāti tikušas apspriestas vai pat uz sarunām aicinātas vispār ārpus partijām un publiskā izvērtējuma esošas personas.
Tāpat šī par nez kādu centrālo dilemmu, kuras izskaušana būtiski uzlabotu politisko procesu, izvirzīšana liek uzdot jautājumu, kādēļ tiek izķerta viena partiju polittehnoloģiju it kā blakne, vienlaikus bezspēcīgi ignorējot un pieļaujot citas. Jo skaidrs, ka premjera kandidātu izvirzīšana ir vairāk priekšvēlēšanu polittehnoloģiju elements, nevis saistību uzņemšanās pret vēlētāju, ka partija noteiktā pēcvēlēšanu situācijā pie šī kandidāta pieturēsies.