Nekādu kritiku neiztur arī premjera Krišjāņa Kariņa "argumenti" politiķu algu celšanas aizstāvībā, pieminot, ka algas taču ceļot visiem – mediķiem, pedagogiem un tā tālāk. Taču nez kādēļ premjers pakautrējās savā aizstāvības runā salīdzināt pašreizējās politiķu un šo profesiju algas un to pieaugumu. Varbūt vienkārši nebija lietas kursā, cik tad katrs ārsts, medmāsa, sanitāre, pedagogs, policists, ugunsdzēsējs šobrīd reāli saņem un cik liels būs viņa algas pieaugums.
Savā ziņā nepārsteidz arī informācija, ka arī pašvaldību (nav gan zināms, vai pilnīgi visu) deputāti īpaši nekautrējas izmantot radušos iespēju un tikpat naski ceļ sev algas kā lielās politikas spēlētāji. Un patiesībā ir pilnīgi vienalga, vai lēmums par algu celšanu ir pieņemts iepriekšējās Saeimas laikā vai arī to būtu darījuši pašreizējie politiķi paši. Runa ir par principu, ka nav īsti korekti organizēt sev dzīres laikā, kamēr nodokļu maksātāji un šīs valsts patiesie uzturētāji meklē jebkādas iespējas ietaupīt, lai varētu izdzīvot un vienlaikus samaksāt valstij nodokļus. Taču dziļi šaubos, vai uzņēmējam ir patiešām augsta motivācija maksāt nodokļus, redzot, ka viņa samaksātā nauda tiek izmantota nevis skolotāju, mediķu, ugunsdzēsēju algām vai jauna bērnudārza būvēšanai, bet gan visu līmeņu politiķu un tiem pietuvināto ierēdņu turīguma līmeņa paaugstināšanai.
Diemžēl skaidrs, ka savus algas pielikumus politiķi nemaz netaisās iesaldēt un nekāda kritika viņus neuztrauc un nerada ne mazāko kauna sajūtu. Līdz ar to atliek izdarīt bēdīgu secinājumu – šāda politiķu rīcība un attieksme pret sabiedrības iebildumiem nav nekas cits kā savdabīga politiskā alkatība uz nodokļu maksātāju rēķina, turklāt – diemžēl paredzami nemainīgi.