Tas, ka jaunais ģenerālprokurors nav ''sistēmas cilvēks'', bet nāk no tiesu varas, dod cerības, ka viņa argumentācija atšķirībā no priekšteča amatā Ērika Kalnmeiera neturēsies pie principa ''iestādes taisnība un intereses pāri visam'' – pieejas, kurai nebija nākotnes, ja vēlamies tiesiskāku un godīgāku valsti. Stukāns kā faktiski galveno prioritāti jau kandidējot izvirzīja lielāku prokuratūras iesaisti izmeklēšanas darbā, kas izslēdz Kalnmeiera aizstāvēto tradīciju daudzus kritiskus momentus novelt uz izmeklēšanas iestāžu darba kvalitāti.
Ja Ģenerālprokuratūra nebūs malā stāvošs uzraugs, bet aktīvs dalībnieks, lietu ''nokausēšana'' futbolā starp divām iestādēm varētu tikt izskausta.
Bet diez vai Stukānam būs lemts dažādās ekspektācijas apmierināt tikai ar sistēmisku pārmaiņu veikšanu vien. Jaunajam ģenerālprokuroram mantojumā ir palikušas noputējušas lietas un jaunā gaismā skatāmi lēmumi, kurus viņš, jācer, necentīsies apiet. Jautājums, vai šveiciešu advokāts Rūdolfs Meroni ir tā dēvētajā Lemberga lietā arestētās mantas glabātājs vai izsaimniekotājs, ir viens no šādiem sāpju jautājumiem.
Savā pirms izvirzīšanas runā Augstākās tiesas plēnumā Stukāns piesauca arī skaļo ''būvnieku lietu'', kuras novilcināšana ir kliedzoša – kopš masveidīgajām kratīšanām vairākos desmitos ar lielajām būvfirmām un to tā brīža faktiskajiem īpašniekiem un amatpersonām saistītos objektos pagājuši jau veseli seši gadi. Stukāns gan šo lietu piesauca šaurākā kontekstā saistībā ar Ģenerālprokuratūras kā uzraugošās iestādes un izmeklēšanas iestāžu (šai gadījumā Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu un muitas policijas) sadarbības problēmām.
Bet diez vai ģenerālprokurora kandidāts, piemēram, nejauši būtu izvēlējies tik sensitīvu lietu, kurā figurē politiķu draugu un sponsoru uzvārdi. Jācer, ka ne.
Jācer, ka tas bija mērķtiecīgi izraudzīts piemērs kā mājiens, solījums, virziena norāde, kādā Ģenerālprokuratūra Stukāna vadībā virzīsies. Cita lieta, vai Stukāns pārāk formāli un naivi neuztver problēmas būtību. Viņa traktējumā problēma ir smagnējā komunikācijā – atliktu visiem sanākt pie viena galda un izmeklēšanu apspriest, tad izpaliktu tā dēvētās finanšu policijas aizdomas, ka prokuratūra ar pēkšņi dotiem jauniem izmeklēšanas uzdevumiem un citiem instrumentiem novilcina ietekmīgām personām sāpīgās lietas nonākšanu tiesā.
Ja viss būtu tik vienkārši, lietas figurantiem nevajadzētu draugus politiķus. Jaunais ģenerālprokurors Juris Stukāns ir jauns, ambiciozs un ievēlēts ar plašu politisko atbalstu, tādēļ viņam nav jājūtas spiestam izvēlēties vieglāko ceļu, stājoties amatā.