Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Taču šajā kontekstā kā galvenais jautājums rodas – kā tas iespējams, ka vairāk nekā 30 gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mūsu izglītības sistēmā joprojām strādā liels skaits pedagogu, kuri nespēj kvalitatīvi sazināties valsts valodā, kas Latvijā ir un būs viena – latviešu. Vienīgais, kas nāk prātā, – pirmšķietami tā ir bijusi un daļai nelatviešu pedagogu joprojām ir nevēlēšanās runāt latviski. Varbūt kādam pat ar iekšēju cerību, ka reiz Latvijā oficiāli iedibinās divvalodību. Neceriet – tas nekad nenotiks!
Šķiet, ka šāda pedagogu attieksme pret valsts valodu bijusi iespējama arī tādēļ, ka to tieši vai netieši pieļāvuši gan izglītības iestāžu vadītāji, gan arī vienas otras pašvaldības vadība. Protams, var mēģināt publiski stāstīt pasakas, ka šāda situācija pieļauta, baidoties, ka rastos pamatīgs pedagogu trūkums, ja no darba nāktos atlaist valsts valodu atbilstošā līmenī neprotošos pedagogus.
Var jau mēģināt šajā sakarā radīt publisku ažiotāžu, kā to janvārī darīja Daugavpils pašvaldība tās vadītāja Andreja Elksniņa personā saistībā ar Valsts valodas centra (VVC) Daugavpilī īstenoto valsts valodas prasmes pārbaudi pilsētas pedagogiem. Toreiz A. Elksniņš pat atļāvās paust uzskatu, ka VVC īstenotās valsts valodas pārbaudes esot skolotāju "čakarēšana". Savukārt Daugavpils Izglītības pārvaldes vadītāja Marina Isupova apgalvoja, ka no darba aizejot tie skolotāji, kuriem "netur nervi" un kuri jūtoties aizskarti ar kārtējām pārbaudēm.
Šajā sakarā gribas teikt pavisam tieši – ja kādam "netur nervi" vai kāds jūtas "čakarēts" tāpēc, ka no viņa prasa likuma pildīšanu, tad varbūt ejam lielu soli uz priekšu – sākam čīkstēt par to, ka jāmaksā nodokļi, nedrīkst vadīt auto bez attiecīgiem dokumentiem utt.?
Valsts valodas prasme atbilstošā līmenī ir cieņas un lojalitātes apliecināšana valstij. Un otrādi – tās nezināšana vai apzināta nelietošana ir necieņas izrādīšana. Tik vienkārši.