Vecumā draud nabadzība

 Nekādā gadījumā nevarētu apgalvot, ka šajā laika periodā mēs būtu palikuši bez ekonomikas un labklājības progresa. Tomēr atsevišķas jomas pieklibo tik tālu, ka cilvēks, kurš savas darba gaitas ir sācis valsts neatkarības atgūšanas brīdī, diezin vai var cerēt uz labklājību, kad savas profesionālās darba gaitas būs beidzis. Lai pensiju uzkrājumus personalizētu un vismaz teorētiski pavērtu iespējas gaišākām vecumdienām, šī gadsimta sākumā Latvijā tika ieviesta fondēto pensiju sistēma jeb otrais pensiju līmenis, kas gadu gaitā izpelnījies gan pelnītu, gan bieži vien nepelnītu, uz dažādiem mītiem balstītu kritiku. Fakts, ka aptuveni pusei strādājošo pensiju otrā līmeņa uzkrājums ir ap 1000 vai mazāk eiro, ir satraucošs un neko labu var nesolīt arī tiem, kuriem līdz darba mūža beigām ir atlikušas pat divas desmitgades. Latvijā visai ierasta ir vainīgā meklēšana, un konkrētajā gadījumā ļoti bieži tiek norādīts pensiju pārvaldnieku virzienā. Runājot par pensiju pārvaldniekiem uzticētās naudas atdevi, jautājums ir visai diskutabls, jo pensiju plānu vidū pēdējā desmitgadē rezultāti ir bijuši visai dažādi. 

Kā liecina portāla manapnesija.lv dati, laika periodā no 2010. gada februāra līdz 2020. gada janvārim tie svārstījušies visai plašā amplitūdā no 22% līdz 52%. Protams, 22% desmit gados var šķist visai maz, bet pirms apgalvošanas, ka pārvaldnieks vai nu "nerubī fišku", vai naudu izsaimniekojis, ir vērts noskaidrot pensiju plāna ieguldījuma profilu. Konkrētajā gadījumā šis ienesīgums ir pensiju plānam, kurš paredzēts ne tik daudz pelnīšanai, cik līdzekļu saglabāšanai ar nelielu papildu ienesīgumu. Tas būtībā piemērots cilvēkiem, kuriem līdz pensionēšanās brīdim ir atlikuši mazāk nekā 10–15 gadu. Mēdz uzskatīt, ka cilvēkiem, kuriem līdz pensionēšanās brīdim ir vairāk laika, ir jāizvēlas aktīvāki plāni, kur potenciālais investīciju risks ir lielāks, taču arī atdeve ir augstāka un katra jauna ekonomikas cikla iespaidā tiek uzkrāts ne tikai uz iemaksu, bet arī ieguldījumu atdeves rēķina. 

Tomēr pat atbilstošs pensiju plāns var neglābt no nabadzības tā vienkāršā iemesla dēļ, ka parastā strādājošā jeb mediānas alga Latvijā aizvien ir visai zema, līdz ar to arī sociālās apdrošināšanas iemaksas ir niecīgas, sevišķi tiem iedzīvotājiem, kuri reģionos strādā privātajā sektorā un ir darba mūža otrajā pusē. Patiesībā daudz lielāka nozīme nākotnes pensijas lielumā ir ne tik daudz veiksmīgai naudas pārvaldīšanai, cik adekvātiem sociālā nodokļa maksājumiem.