Starp lozungiem "par" un "pret" zūd jau tā slinkā partiju motivācija izstrādāt kvalitatīvu piedāvājumu, jo, būsim godīgi, tas ir pēdējais, ko no politiķiem šobrīd prasa abās ierakumu pusēs esošais elektorāts. Bet tas savukārt nozīmē vilšanos, kas jau ieprogrammēta 1. oktobrī gaidāmo Saeimas vēlēšanu rezultātos. Pandēmija un viss, kas ap to, bez medicīnas katastrofas un ekonomiskām sekām ir radījusi problēmas arī demokrātijai, bet ne tā, kā to varbūt uzsver vakcīnskeptiķi, velkot dažbrīd amorālas paralēles ar traģiskiem diskriminācijas piemēriem no XX gadsimta vēstures. Pandēmija ar "alternatīvās patiesības" otro vilni, sazvērestības teorijām un neticību dažkārt vienkārši neticības pēc, ko ekspluatē populisti, ir devalvējusi un marginalizējusi kritiku par jebkādiem oficiāliem lēmumiem, amatpersonām un politisko vidi kā tādu. Kvalitatīva politiskā piedāvājuma un politiskās alternatīvas trūkums ir galvenā problēma, kuru mēs nenovēršami piedzīvosim, jaunajam gadam ejot uz beigām un, visticamāk, tiekot pie sadrumstalotas Saeimas. Pēdējie partiju reitingi jau sāk iezīmēt protesta balsu potenciālu. Tas būtu apsveicami, ja vien alternatīvais politiskais piedāvājums neorientētos uz destruktīvu vakcīnskepticisma tēmas ekspluatēšanu, kas ir mazprasīgākais dīķis vieglai balsu zvejošanai.
Cilvēki ir sākuši saņemt pirmos šokējošos rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem, ko ietekmē gāzes un elektroenerģijas cenu lēciens. Vēlēšanu gada kairinājumi ir auglīga augsne, kurā krist lozungiem un minhauzeniskiem solījumiem "sakārtot ar Krieviju gāzes cenu jautājumu", ko mēs, domājams, vēl dzirdēsim. Valsts prezidenta Egila Levita gadumijas uzruna jau ir paguvusi izpelnīties kritiku, bet tā saturēja vismaz vienu būtisku momentu – aicinājumu valstij un pašvaldībām būt redzīgākām, necensties ietilpināt cilvēku dzīvi birokrātiskās tabulās, bet sniegt atbalstu ikvienam, kura dzīvi ir saļodzījusi pandēmija.
Par spīti vēsturiski lielākajam valsts atbalstam, daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu, daudzi uzņēmumi bijuši spiesti pārtraukt darbību, daudzu ģimeņu nākotnes plāni ir sagrauti. Prezidents savu teikto varbūt neierāmēja konkrētā kontekstā, bet grūti to nesaistīt ar stabilitātes nodrošināšanu sabiedrībā, kas ir būtiska daļa no riskiem valsts kopējai drošībai. Drošību un stabilitāti kā ekonomiskās attīstības priekšnoteikumu mums gadumijas uzrunā pieminēja arī premjers Krišjānis Kariņš, tālāk uzsvaru likdams tieši uz militāro drošību, paļāvību uz mūsu sabiedrotajiem, aizejot prom no iekšējās stabilitātes problēmām, kas nav mazāks apdraudējuma avots.
Kāds būs nākamais Saeimas sastāvs, cik sadrumstalots būs parlaments, vai vēlētāji sodīs valdības partijas par ne īpaši sekmīgo krīzes vadību – tie ir jautājumi, kas jaunajā gadā sola kaut nelielu izklaidi, cīnoties ar tādiem sadzīviskiem jautājumiem, kā samaksāt pēkšņi dubultojušos rēķinus. Pēdējais jautājums, starp citu, kļūs arī par valdības partiju, ne tikai individuālu mājsaimniecību problēmu pat agrāk, nekā politiķi to būs gaidījuši.