Robežas cilvēku kustībai ciet. Kultūras un atpūtas pasākumi atcelti, izklaides vietas slēgtas. Sporta pasākumi nenotiek. Bērni nevar apmeklēt skolas, pulciņus, sporta nodarbības un pat publiskos rotaļlaukumus. Pensionāri, kam saslimšana ar Covid-19 atzīta par visbīstamāko, pašizolējušies, dzīvo paniskās bailēs iziet pat uz tuvējo pārtikas veikalu vai aptieku. Daudzi strādājošie palikuši bez darba, tātad arī iztikas līdzekļiem, un nu vienīgi cer, ka būs atzīti par atbilstošiem kādai no kategorijām, kam valdība vai pašvaldība sniedz atbalstu. Citi vēl darbā gan skaitās, varbūt arī turpina pildīt amata pienākumus klātienē vai attālināti, taču bez pārliecības par to, vai darba devējam būs pietiekami naudas, lai šajā krīzes laikā izmaksātu pilnas algas. Jā, kāds varbūt tieši šobrīd strādā vairāk nekā iepriekš, gūst arī lielākus ienākumus, taču tie ir pavisam nedaudzi uzņēmumi, kas, piemēram, nodrošina pārtikas piegādi mājās. Tomēr īstas drošības par rītdienu šobrīd nav nevienam – kāds baidās saslimt, cits – kļūt par bezdarbnieku, vēl kāds – norūpējies par saviem tuviniekiem tepat Latvijā vai ārpus tās.
Zinām, ka pret vīrusu zāļu vēl nav. Saprotam, ka vienīgais, ko varam darīt tā izplatīšanās ierobežošanai un apturēšanai, ir līdz minimumam samazināt savstarpējos fiziskos kontaktus. Taču ir viens skarbs paradokss. Vieni pašizolējas, cītīgi mazgā, dezinficē rokas pēc pārtikas veikala apmeklējuma, ievēro distanci no citiem, varbūt pat valkā sejas sargu. Tikmēr citi turpina pret vīrusa izplatīšanās draudiem izturēties nevērīgi – tāpat kā agrāk pulcējas draugu kompānijās, neievēro publiskās vietās noteikto divu metru distanci no citiem. Tā teikt, bauda dzīvi, kurā piepeši kļuvis vairāk laika. Un, ja gadās pašam inficēties, vēl atļaujas melot epidemiologiem, slēpt, ka ceļojuši uz vīrusa vairāk apdraudētām zemēm, kontaktējušies ar tiem, kuri nesen pabijuši ārzemēs utt.
Var jau iedomāties, ka paša veselībai tas vīruss varbūt īpaši neskādēs, taču kāpēc tie, kas šādi rīkojas, nedomā par līdzcilvēkiem? Pārņēmis tik liels egoisms, ka nerūp apkārtējo liktenis, veselība, dzīvība? Un rūpēs tikai par sevi aizmiglotās acis neļauj saskatīt, ka šajā situācijā mēs visi sēžam uz viena zara, – kamēr šādi bezatbildīgie to zāģē, vīrusa izplatīšanos nevar apturēt un visi līdz šim ieviestie ierobežojumi paliks spēkā vai pat tiks pastiprināti. Proti, kamēr nebūsim īpaši disciplinēti distances starp citiem ievērošanā, piesardzībā aiztikt koplietošanas priekšmetus (piemēram, iepirkumu ratiņus), ārkārtējās situācijas cēloņus neizdosies novērst.
Valija
ja nu
vāvere bez dobuma