Pārdomas radīja fakts, ka OCTA cenas pieauga uzreiz milzīgā apjomā, nevis pakāpeniski un dažādiem apdrošinātājiem dažādos termiņos un apjomos.
Ja mēs salīdzinām ar Lietuvas un Igaunijas apdrošināšanas tirgu, tur OCTA polises vidējā cena uz gadu ir 105–120 eiro vieglajai automašīnai. Mums OCTA polises cena uz pusgadu ir 65–70 eiro. Bet te jāņem vērā, ka šie dati ir gada ietvaros, kas nozīmē, ka nosacīti 50% šīs vidējās summas veido jau paaugstinātās cenas, bet otra puse, ja tā var teikt, ir vecās cenas.
Lietuvā un Igaunijā OCTA polišu cenas tiešām pieaug pakāpeniskāk, bet Latvijā, man ir tāda sajūta, apdrošinātāji aizkonkurējās līdz kraujas malai un beigās saprata, ka ūdens jau smeļas mutē un vairs nav iespējams uzturēt tik zemas cenas. Es noteikti būtu daudz priecīgāks par pakāpenisku cenu pieaugumu, piemēram, piecu eiro apjomā gadā, ko neviens īpaši neizjustu. Tagad, kad cenas pieaug par 25, 50 un kādam 100% gadā, loģiski, ka ir sašutums.
Vai nav aizdomas par aizliegtu vienošanos starp apdrošinātājiem, ņemot vērā, ka cenu pieaugums notika teju visiem vienlaikus?
Mūsu klātbūtnē šādas vienošanās nav bijušas, un mēs to arī ļoti strikti kontrolējam. Domāju, ka jābūt drusku vājprātīgam, lai uz tādu vienošanos ietu, jo sodi ir milzīgi. Kā zinām, maksimālais sods, ko var piemērot Konkurences padome, ir 5% no apgrozījuma, turklāt tas nav no apgrozījuma Latvijas tirgū, bet visas grupas apgrozījuma, un no desmit Latvijas apdrošinātājiem deviņi ir ar ārzemju kapitālu un pieder lielām ārzemju grupām, kurām ir ļoti liels apgrozījums.
Šādas aizdomas var rasties kvalitatīvajai autoīpašnieku masai, jo tiem, kurus var definēt kā autohuligānus, šīs cenas ir kāpušas visu laiku. Bet šogad šīs cenas aizgāja augšā arī vidējam autovadītājam. Manuprāt, apdrošinātāji cits citam skatās uz pirkstiem OCTA tirgū, regulāri pēta cits cita cenas. Un tiklīdz kādos segmentos sākas kustība, kādā pārdošanas kanālā sākas cenu pieaugums, vienam lielajam apdrošinātājam seko vēl viens, tad nevis notiek kādas aizliegtas vienošanās, bet gan sekošana lielo konkurentu rīcībai.
Un ir otrs aspekts, ko apdrošinātāji šādā gadījumā skatās, – neviens no viņiem šajā brīdī negrib kļūt "pats lētākais", jo līdz ar to pie viņa sāk plūst daudz neizdevīgo jeb nekvalitatīvo klientu. Tādēļ apdrošinātājs cenšas noteikt cenu kaut nedaudz virs lētākā piedāvājuma un iegūt kvalitatīvāku klientu.
Kādēļ izvēlēta sistēma OCTA polisi piesaistīt konkrētā auto īpašniekam, nevis konkrētam šoferim? Kā zināms, izraisot negadījumu, saistības tiek segtas no attiecīgās automašīnas polises, bet finanšu sankcijas izjūt auto īpašnieks, kurš ne vienmēr ir arī vainīgais šoferis.
Ap 80–90% Eiropas valstu OCTA sistēma ir līdzīga kā Latvijā – OCTA piesaistīta konkrētai automašīnai. Mūsu variantā situācijā, kad ģimenē ir viena automašīna uz trim braucējiem, viens nopērk polisi un braukt var jebkurš no trim ģimenes locekļiem.
Ir otra sistēma, kas darbojas Lielbritānijā, kur OCTA ir piesaistīta konkrētam šoferim. Šajā gadījumā pārējie divi ģimenes locekļi nevar lietot transportlīdzekli – vai nu arī tiem diviem ir jābūt ierakstītiem konkrētajā polisē, vai jāpērk katram sava polise. Būtiskākā šo sistēmu atšķirība – otra sistēma ir dārgāka.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 1. novembra, numurā!
Vija
Johnee skaidra nauda
a13