Iespēju samazināt sāls nodarīto kaitējumu videi, saglabāt Rīgas zaļo rotu ir daudz vairāk nekā šķiet. Ja vien ir skaidra vīzija un izpratne, ka sāls posta vidi un tas ir jāmazina visiem iespējamiem un neiespējamiem veidiem. Un šīs apziņas, manuprāt, Latvijā un Rīgā ļoti, ļoti pietrūkst.
Baltija nav vienīgais reģions, kur ziemā snieg un puteņo. Atskatoties vēsturē, pasaulē, īpaši ASV sāls maisījumu uzplaukums sākās drīz pēc Otrā pasaules kara, kad aizvien intensīvākā satiksme pa lielajām šosejām lika meklēt lētu un efektīvu sniega un ledus kausēšanas paņēmienu. Un toreiz šķita, ka nekā piemērotāka par sāli nav. Tagad, kad lielāka uzmanība tiek pievērsta sagandētajai videi, izrādās, ka
ASV uz ceļiem esošā sniega un ledus likvidēšanai gadā tērē aptuveni 2,3 miljardus dolāru, bet sāls radītā posta novēršana ik gadu izmaksā aptuveni piecus miljardus dolāru. Tātad – aptuveni divas reizes vairāk.
Diemžēl man nav zināmi šādi aprēķini par Latviju. Vien tas, ka valsts līmenī ceļu sakopšanai ziemā pēdējos gados tiek rezervēti apmēram 30 miljoni eiro. Mēs varam spekulatīvi pieņemt, ka sāls kaitējuma – korozijas, izpostītās zaļās zonas, sagandētā apģērba un veselības problēmu – likvidēšanai varētu būt nepieciešama aptuveni tikpat liela summa, proti, 30 miljoni eiro. Ļoti iesējams, ka saskaitot kopējos zaudējumus, izrādītos, ka dārgāku pretslīdes materiālu izmantošana sabiedrībai izmaksātu lētāk.
Šķiet neticami, taču mēs esam aprēķinājuši, ka uz Rīgas ielām kaisītais sāls, kas kopā ar sniegu tiek sašķūrēts uz zaļās zonas, pamatīgi izposta zālienu. Šādu "mēslojumu" nespēj izturēt arī koki, kuru mizu un sakņu sistēmu bojājumu dēļ nīkuļo un kalst. Zāle neatjaunojas līdz pat vasaras otrajai pusei, un visbiežāk ir jānoņem augsnes virskārta, tā jāizved, jāuzklāj jauna un vēlreiz jāiesēj zāliens. Šāds "prieks" vienam kvadrātmetram izmaksā aptuveni piecus līdz astoņus eiro. Kopējās izmaksas ir ļoti lielas.
Sabojātie koki un zāliens ir tikai visvieglāk saredzamās sekas. Ar pavasara lietiem sāls ieskalojas augsnē un nonāk gruntsūdeņos, tālāk upēs un ezeros. Sāls saēd arī betona armatūru un metālu. Ļoti iespējams, ka nedienas ar Rīgas tiltiem būtu mazākas, ja ielas tiktu koptas citādi. Rīgā katru pavasari sāls un smilšu putekļi ievērojami pasliktina gaisa kvalitāti. Jaunākie mērījumi liecina, ka martā cieto daļiņu (PM10) daudzums pilsētas centrā izvietotajā novērojumu stacijā 14 reizes fiksēti pieļaujamo normu pārsniegumi.
Tādēļ jautājums, ko ar to visu darīt, ir ļoti, ļoti aktuāls. Variantu ir daudz, sākot ar praktiskiem, viegli izpildāmiem risinājumiem līdz pat futūristiskām nākotnes idejām.
Viens versija – iespējami ātrāk no pilsētas izvest sašķūrēto sniegu. Jādomā, daudzi atcerēsies īpašās sniega savākšanas mašīnas, kas uzreiz to savāca kravas mašīnās un izveda ārpus pilsētas. Nenoliedzami, tās ir papildu izmaksas, taču tā tiktu saudzēta gan zaļā zona, gan mašīnas, gan cilvēku veselība. Tikpat labi var domāt, kā sāls kaisītāju padarīt "gudrāku", proti, aprīkot to ar ierīcēm, kas spēj nomērīt ielas seguma temperatūru un precīzāk dozēt nepieciešamo sāls daudzumu.
Katram Civinity apsaimniekotajam īpašumam ir izstrādāta īpaša shēma, kā no ietvēm un iekšpagalmiem tiek savākts ar sāli sajauktais sniegs. Katram sētniekam ir izdalīta iepriekš rūpīgi izvērtēts plāns, kādās zonās sniegs var tikt novietots, no primārām vietām, līdz sekundārām. Mēs cenšamies nodarīt videi iespējami mazāku kaitējumu un iespēju robežās izvairāmies no paliekošu seku radīšanas.
Pirms dažiem gadiem ASV Transporta departamenta videi draudzīga transporta centrs secināja, ka sāls kaisīšana dažas stundas pirms sniega vētras samazina tā patēriņu par 40-70%. Iespējams, arī Rīgā patērētā sāls maisījuma daudzumu varētu samazināt preventīva kaisīšana pirms lielākas snigšanas. Jāatzīst, ka pērn Rīgas domes noteikumi par ielu tīrīšanu tika padarīti mazāk drastiski, proti, ielas un ietves vairs obligāti nav jātīra līdz asfalta segumam. Taču tas nenozīmē, ka īpašniekiem un apsaimniekotājiem ietves nav savlaicīgi jānotīra, lai neveidotos ledus un sniegs nepiesaltu.
Un sāls kaisīšana ir vieglākais, taču ne labākais risinājums.
Pavisam īpaša tēma ir kaisīšanai paredzētā maisījuma sastāvs. Latvijā tradicionāli sāls tiek jaukta kopā ar granti. Ziemeļvalstīs, arī Igaunijā tai pievieno sīkas granīta šķembas, kuras pavasaros vienkārši tiek savāktas otrreizējai izmantošanai. Ziemeļamerikā zaļi domājoši zinātnieki meklē iespēju sālim pievienot vielu, kas bioloģiski noārdās. Piemēram, cukurbiešu, siera vai pat degvīna ražošanas atliekas. Manuprāt, bioloģiskās piedevas sāls maisījumam būtu laba niša kādam ambiciozam zinātnes stārtapam. Galu galā, Latvijā ir pietiekami spēcīgas ķīmiķu tradīcijas. Noieta tirgus šādiem produktiem būtu garantēts un laba peļņa arīdzan.
Kā redzams, iespēju ir patiešām daudz, atliek vien atrotīt piedurknes un sākt kaut ko darīt. Kaut vai izdomājot, ar kādu secīgu soļu palīdzību mazināt pilsētas "iesālīšanu", jo Rīga ir pelnījusi būt zaļa un cilvēkiem draudzīga pilsēta. Mēs nedrīkstam to pazaudēt.
no Jūrmalas
Pie šāda režīma